«Bauskas Dzīves» vērīgākajiem lasītājiem mežotnieces LAURAS ROZENBAUMAS vārds nav svešs.
“Bauskas Dzīves” vērīgākajiem lasītājiem mežotnieces LAURAS ROZENBAUMAS vārds nav svešs.
Viņa ir vairāku mācību olimpiāžu uzvarētāja, darbojās un vēl joprojām ir aktīva Mežotnes mazpulkā. Laura veiksmīgi piedalījās 1991. gada Barikāžu muzeja organizētā konkursā, šogad bija konkursa “Gada skolēns” laureāte. Jauniete mācīsies Bauskas 1. vidusskolas 11. klasē.
Laura, zinu, ka šī vasara tev bija notikumiem un aktivitātēm bagāta…
– Jā, kopā ar pilsētas 1. vidusskolas dejotājiem darbojos Blaumaņa izrādē “Skroderdienas Silmačos” Bauskas pilskalnā. Visu vasaru kopā ar citiem Mežotnes volejbolistiem piedalījos “Volejbumā 2004”. Izmantoju arī Renāra Zaļā piedāvāto iespēju mēnesi strādāt 1991. gada Barikāžu muzejā. Bet pats galvenais – trīs nedēļas mācījos angļu valodu intensīvajos kursos pašā Londonas centrā, Aspect ILA skolā. Dzīvoju Londonas nomalē, kādas indiešu ģimenes mājā.
Kā tu iejuties svešā vidē, kādas bija grūtības?
– Šis man bija pirmais tik tāls ārzemju brauciens. Viss bija tik svešs un neierasts. Lidoju viena, pašai bija ar visu jātiek galā, nācās pārvarēt apjukumu, nedrošību. Pēc kartes, pateicoties arī atsaucīgiem garāmgājējiem, nokļuvu gan līdz skolai, gan viesģimenei. Sagaidīšanas un pavadīšanas servisu neizmantoju, par to būtu daudz jāmaksā.
Pastāsti ko vairāk par grupu!
– Pirmajā dienā ar testa palīdzību noskaidroja, kādas ir katra kursanta zināšanas. Pēc tam mūs sadalīja pa grupām. Man laimējās nokļūt grupā “virs vidējā līmeņa”. Grupas nebija lielas – apmēram 12 kursantu katrā. Ik dienu mācības – gramatika, klausīšanās un runāšana – ilga aptuveni sešas stundas. Strādājām gan individuāli, gan pa pāriem, gan grupās pa trim vai četriem. Spēlējām etīdes, daudz diskutējām. Labi, ka visu padarījām uz vietas un mūs nemocīja ar mājas darbiem. Noslēgumā saņēmām sertifikātu. Grupas sastāvs ik pa laikam mainījās, jo gandrīz katrs kursants mācības sāka sev izdevīgā laikā, tāpēc varēja iepazīt vairāk jauniešu no visas pasaules.
Kā pavadīji brīvo laiku?
– Pirmajā nedēļā pēc mācībām bija tik liels nogurums, ka nebija spēka pat domāt par kādām izklaidēm. Ārpusskolas laiks nebija labi organizēts, tāpēc nolēmu Londonu iepazīt patstāvīgi. Apmeklēju vairākus muzejus, daudz staigāju pa Londonas ielām, vēroju skatlogus, cilvēkus. Vakaros skatījāmies TV, tā taču arī ir sava veida valodas mācīšanās. Es dzīvoju ne visai drošā Londonas nomalē, un mūs brīdināja, ka vakaros labāk pa ielām apkārt neklīst.
Kādi bija pārējie kursanti?
– Mēs bijām diezgan liela kompānija – kursanti no Krievijas, Itālijas, Kazahstānas, Ķīnas, Japānas, Polijas, Taizemes, Vācijas, Francijas, Austrijas, Brazīlijas u. c. Bieži vien nācās skaidrot, kur atrodas Latvija, stāstīt par mūsu šodienu un vēsturi. Par to, ka esam iestājušies Eiropas Savienībā, bija dzirdējuši gandrīz visi. Kāds ķīnietis Latviju zināja pēc šī gada panākumiem Eiropas čempionātā futbolā.
Tā bija pieaugušo skola. Kursanti bija vecāki par 16 gadiem, lielākoties tur mācījās 20 – 25 gadus veci jaunieši. Man tas problēmas nesagādāja, bija cita attieksme pret valodas apguvi. Visi zinājām, par ko esam samaksājuši, un centāmies savu laiku skolā izmantot lietderīgi.
Ko uzskati par galveno ieguvumu pēc šī brauciena?
– Ieguvumu ir tik daudz, ka grūti nosaukt kaut ko vienu. Protams, angļu valodas apguve, nedrošības barjeras nojaukšana. Agrāk mazliet kautrējos runāt angliski, baidījos pieļaut kļūdas, tagad skaidrāk apzinos, pie kā man ir vairāk jāpiestrādā. Esmu kļuvusi patstāvīgāka. Iegūstot vairāk draugu, ievērojami paplašinājies arī mans redzesloks, mainījies skats uz dzīvi.
Kā tev patika pedagogi un viesģimene?
– Pēc pārrunām ar citiem kursantiem sapratu, ka man laimējās abos gadījumos – bija gan lieliski pedagogi, gan saprotoša viesģimene. Tie, kas dzīvoja īstā angļu ģimenē, sūdzējās, ka tur bijusi stingra kārtība. Piemēram, vakariņās jābūt precīzi laikā. Mūsu ģimenes mamma vienmēr jautāja, cikos būsim, ko gribētu ēst brokastīs un vakariņās. Mēs un ģimene dzīvojām mājas augšstāvā, ēkas pirmajā stāvā bija viņu veikaliņš. Viesģimenes mamma bija pavāre, lieliska saimniece. Viņa, kā jau indiete, vairāk gatavoja indiešu un ķīniešu ēdienus, galvenokārt veģetārus un diezgan asus.
