Īslīcietis Sergejs Kukajs jau otro nedēļu ir Latvijā. Pirms tam kopā ar 120 mūsu valsts karavīriem viņš pusgadu piedalījās miera uzturēšanas misijā Irākā.
Īslīcietis Sergejs Kukajs jau otro nedēļu ir Latvijā. Pirms tam kopā ar 120 mūsu valsts karavīriem viņš pusgadu piedalījās miera uzturēšanas misijā Irākā.
Nacionālo bruņoto spēku 2. kājnieku bataljona 2. rotas ložmetējniekam Sergejam Kukajam 21 gada vecumā šī bija pirmā misija. “Ja būs iespēja, es braukšu atkal,” sarunā ar “Bauskas Dzīvi” apliecina karavīrs. Viņš nenoliedz, ka viens no iemesliem ir iespēja nopelnīt, taču tas nav primārais. “Esmu karavīrs, un man vissvarīgākais ir papildināt savas militārās iemaņas. Mācības Latvijā tomēr nevar salīdzināt ar to pieredzi, kas gūta kaujas apstākļos, kā tas bija Irākā,” secina S. Kukajs.
Spēlējas ar zaldātiņiem
Militārā joma Sergeju nopietni ieinteresējusi pamatskolas laikā. Viņš atceras, ka bērnībā lūdzis nedāvināt mašīnītes, bet labāk zaldātiņus – tās bija viņam tīkamākās rotaļlietas. Tomēr skarbā militārā vide jauno vīrieti nav notrulinājusi, vairāku stundu ilgajā stāstījumā par Irāku viņš atklājās kā inteliģenta, emocionāli bagāta personība, interesants sarunu biedrs.
Sergejs nekautrējas atzīties, ka misijā pavadītais laiks emocionāli nav bijis viegls. “Prom devos 1. janvāra vakarā. No mammas un brāļiem atvadījos mājās. Jaunākais brālis bija tik emocionāli noskaņots, ka pat nespēja atnākt atvadīties, ieslēdzās savā istabā. Pēc tam vairākas stundas ar draudzeni sēdējām viņas dzīvoklī Bauskā, runājāmies. Uz Rīgu ceļoju ar satiksmes autobusa pēdējo reisu. Apzināti nevēlējos, lai mani kāds brauc pavadīt, jo nebiju drošs, vai spēšu savas emocijas savaldīt. Pirmos divus mēnešus sapņos redzēju mājas. Melošu, ja teikšu, ka bija viegli. Tomēr mēs visi tur bijām vienādi, tas palīdzēja valdīt emocijas. Kad sākām doties kaujas uzdevumos un atgriezāmies no tiem noguruši, vairs nebija laika un spēka sentimentam,” atceras Sergejs.
Emocionāli piesātinātas bija arī pēdējās nedēļas pirms atgriešanās Latvijā. “Dažbrīd pārņēma satraukums, lai neiegūtu kādu savainojumu, jo tas būtu tik muļķīgi – gūt traumu īsi pirms mājupceļa. Pēdējās dienas to vien domāju, kā būs, kā te viss izskatīsies, kādi būs pirmie vārdi, ko pateikšu mammai, draudzenei. Ar vīriem runājām, kā pēc pusgada beidzot mielosimies ar īstiem latviešu ēdieniem. Daudzi atzinās, ka visvairāk domājot par kārtīgas aukstās zupas baudīšanu,” sacīja S. Kukajs. Irākā bija iespēja ēst augļus, dārzeņus, ēdināšana bijusi pat ļoti laba, tomēr maltītei trūcis latviskā sātīguma, pārāk daudz sintētisko piedevu, koncentrātu.
Patronas ir īstas
Mājās Sergejs pārveda portatīvo datoru, kurā ir vairāki simti fotogrāfiju. Vīri tajās skatāmi galvenokārt vaļīgās, bezrūpīgās pozās. “Ainas no mūsu kaujas uzdevumiem te neredzēt, jo nebija domas par fotografēšanos. Iemūžinājuši esam galvenokārt atpūtas, vaļas brīžus,” paskaidro karavīrs. Viņš arī atzīst, ka, dodoties uzdevumos, – konvojēt kolonnas, eskortēt personu grupas vai braukt patruļā – jābūt maksimāli uzmanīgiem, jāievēro visas instrukcijas, norādes, jāņem vērā iepriekš gūtā pieredze. “Patronas tur tomēr ir īstas, tās nav mācību spēles Ādažu poligonā,” Sergeja balsī jaušams skarbums. Viņš arī apstiprina agrāk dzirdēto apgalvojumu, ka Latvijas karavīru veikums Irākā ir augstu novērtēts.
Tauta nav izdibināma
Sergeja fotogrāfijās daudz irākiešu bērnu, no kuriem daudzi redzami diedelējot ap karavīriem. “”Give me! (dod man!)”, šķiet, šo frāzi viņi iemācās vienu no pirmajām,” secina īslīcietis. Spriežot par Irākā pavadīto laiku, Sergejs karam šajā valstī neredz gala. Radies iespaids, ka irākieši dzīvo vienai dienai, viņu mērķis nav pēc iespējas ātrāk beigt militāros konfliktus un beidzot sākt mierīgu jauncelsmes dzīvi. Karošana – tā viņiem šķiet kā spēle, diemžēl šaujot un nogalinot pa īstam.
Tāpat fotogrāfijās visapkārt redzams milzīgs daudzums bojātas militārās tehnikas, nopostītu ēku. Daudzviet kaut kas sākts atjaunot, bet pamests pusratā vai padarīts pa roku galam. “Tā tauta nav izdibināma,” tāds ir S. Kukaja secinājums. Viņš atzīst, ka šī zeme nav īpaši vizuāli interesanta tūristiem – saulē izdeguši klajumi, tuksneši, maz arhitektonisku, vēsturisku vērtību. Pavisam citāda ir līdzās esošā Kuveita.
Vislielākā bagātība
Irākā pavadītais pusgads Sergejam licis uz daudzām lietām paraudzīties citādāk. “Kad tev kaut kā pietrūkst, nav līdzās, tikai tad apzinies, cik svarīgi un mīļi ir brāļi, mamma. Latvijā dažbrīd šķita, ka bez visa tā varu iztikt, ka nevienam neesmu tik ļoti vajadzīgs. Taču tikai Irākā spēju novērtēt to milzīgo bagātību: savus radiniekus, draudzeni.”
Mēnesi Sergejam būs atvaļinājums, septembrī viņš izmantos iespēju uzturēties sanatorijā, pēc tam atkal atgriezīsies savā darbā – armijā.
