Jau pierasts, ka rajona literātu apvienības gads noslēdzas Ziemassvētku noskaņās.
Jau pierasts, ka rajona literātu apvienības gads noslēdzas Ziemassvētku noskaņās.
Jūtu kokteilis, protams, nav kriminālhronika vai sadzīves sensācijas, pēc kā brīnumainā kārtā alkst pat dzīves grūtdieņi. Taču lasītāju vidū ir «īpatņi», kas gaida literārās lappusītes, lasa, sašuj un glabā tās.
Šogad raža bijusi bagāta: laikrakstā publicētas septiņas dzejas lappuses, 13 autoru sacerējumi izdoti grāmatā «Akmeņi zied». To vēl var iegādāties redakcijā Ziemassvētku dāvanai.
Katrs dzejolis ir kā brīnums, zinot, ka nebūt ne vienmēr tie radušies gaišākās dvēseles noskaņās. «Es kaut kā cenšos ar dzīvi tikt galā. Taču neatceros tādu smagumu nesusi,» kopā ar dzejoļiem atsūtītajā vēstulītē raksta L. S. «Nez vai gribētos dzīvot, ja nebūtu mierinājuma – vistumšākā nakts ved uz rītu. Uz rītu. Uz gaismu. Ticēsim!»
***
SARMĪTE GAUSIŅA-ELKSNE
MĪLI!
Nelaimīgs, skumjš esi kļuvis?
Rūpes un nastas sirdi spiež.
Nav daudz šajā dzīvē prieka,
Bet zvaigžņotās debesīs paveries!
Mīli!
Iztukšots, noguris esi?
Nu ko lai tur saka, tā ir!
Nav daudz šajā dzīvē laimes,
Bet cilvēku dziesmās ieklausies!
Mīli!
Ievainots, sāpināts esi?
Būsi atklāts, ja teiksi: «Tā ir.»
Nav daudz tajā visā jēgas,
Bet Kristus krustā lūkojies! Mīli!
Nabags vai bagāts, mīli!
Vesels vai slims esi, mīli!
Patiesi tev saku: mīli!
Tajā ir jēga, tajā ir prieks!
LILIANA SKUDRA
LABS PRĀTS
Melodijas maigās rokas
Nes caur gadiem Ziemassvētkus,
Mīļās, siltās, sendziedātās
Kluso Ziemassvētku dziesmas.
Egļu zari trīs aiz prieka,
Rāmi gaismo sveču liesmas.
Nomet smago domu kārtas
Cerību un gaismas stundā.
Dvēsele ver zvaigžņu vārtus,
Miers lai tevī un
Labs prāts,
Labs prāts,
Labs prāts.
Tiks piedots viss. Un izlīdzināts.
INĀRA DRUVA
NOVĒLĒJUMS
Jaunajā gadā
novēlu mums
gūt jaunu zemeslodi, –
baltu,
bez asiņu traipiem,
bez pelniem jo melniem,
bez baltiem
vai dzelteniem velniem.
Sanāciet, bērni,
savelsim lodi no sniega!
Baidos, ka veco
mums vairs
neatmazgāt.
BALTAIS TĒRPS
Sniegputenis dziju vērpj,
Mākoņaitas cērp,
Cērp un vērpj, un šķeterē, –
Kam gan top šis tērps?
Četri vēji tērpu auž –
Balts un mēneszilgs!
Tikai man kāds klusi pauž,
Kas šo tērpu vilks.
Tas, kam pārslas baltumā
Baltā dūja – sirds,
Tas, kam gaismas vieglumā
Acīs mīļums mirdz.
GUNĀRS BOGDANOVS
* * *
uzvelc buras un aizmirsti sāpes
es došos tev līdzi
kaut Amerika būs jāatklāj
lai paliek tavs sakāmais
lai paliek nogurums
vientuļā bāka
aiz horizonta
ir mūsu mājas
un patvērums
* * *
katram rītam viens solījums
dzīvi līdz vakaram nenomaitāt
bet acīm neredzētas
nokrīt laimīgās zvaigznes
un sapņi ir caurā mucā
medus
DRŪMUMS
vienu dienu neatnāca bļitkotājs
neizcirta āliņģi
zelta zivs pagalam
bez skābekļa
un pavēlēm…
NEGODĪGUMS
kāds garām ejot teica
lai met tīklus pie malas
un iet cilvēkus zvejot
ko gan lai saka
visudzirdējis redzējis
bet neaizgājis?
(ja ir tikai Paradīze
bet piepilsētu nav?)
LĪVIJA DZELME
SALŪTA ZIEDS
Gadu simta un tūkstoša mijā
Brīnumu gaidījām, –
Neparastu, cerīgu un
Laimīgu, laimīgu dāvājam.
Veco gadu noliekam
Mūžības senajā namā…
Brīnums ātri vien zuda,
Salūta ziedam debesīs dziestot…
Īss mirklis – skaistums košs…
Ātri zūdošs – nav paliekošs…
Dziest raķešu zieds.
Cik LATU tērēts, cik soļu iets,
Lai mirkli vien
Mirdzētu salūta zieds?
Roka maciņā lien –
Nekas tur nespīd – nudien!
AINA MEDNE
GAIDĪŠANAS LAIKS
Visām eglēm mati balti,
Zaļums pazarēs.
Pārciests mežonīgais saltums
Ziemas šūpolēs.
Būs vēl puteņi un sniegi,
Aukstums sprēgājošs,
Tīrie Ziemassvētku prieki,
Dvēseli kas poš.
Svece piemiedz spožu aci:
Gaismas brīdis svaigs.
Ieklausos, ko sirdij saka
Gaidīšanas laiks.
INTA BALTGALVE
VAIRĀK SAPRATNES
Vairāk klusuma jābūt starp
cilvēkiem
Vairāk sirsnības
Sapratnes maigas
Esi mierīgs kā rožu krūms
Kuram putns nosēst uz vaiga
Nav šī zeme tik liela lai dalītu
Dusmās postītu
Asarās mērktu
Katrs paspēt var gaismai par
sargu būt
Ar sirdi izsāpētu
Tas kas gaismu mīl
Citus saulītē cels
Ja ne
Ripos galvas un uzvarēs zelts
LIDO!
Sapņos mēs varam ikviens
Brīvībā pārvērsties
Kas vēl brīvāks par putnu gaisā
Putns – starpnieks
Vēl augstāk – Dievs
Lai tev Vakar aiz svītras paliek
Lai tev dvēselē iegriežas miers
Es tev turēšu vienu spārnu
Otru spārnu tev turēs Dievs
MĀRĪTE VERŽUNE
* * *
Snieg sniegs
Aumaļām, aizgūtnēm.
Vai tādēļ, lai noslēptu
Manas skumjas,
Vai arī, lai
Zemi atkal padarītu
Šķīstu
Pēc tam, kad
Mēs – cilvēki –
Ar savām
Nejaucībām
Bijām to padarījuši
Netīru.
GATIS ZOTOVS
* * *
Gleznās viss izskatās īstāks
Kā ziemā kad skatās pa logu
Un sarkani audekli sniegā
Liek pieminēt bijušo laiku
Naidu var tikai ar naidu
Un drīkst arī neatriebties
Jo kautkādos rāmjos glezna
Drīkst vēlēties ievietoties
* * *
Šī ir mana bēgšana
Neizbēgamā aiziešana
Mana daļēji piespiestā
Izzušana
Es izlienu no vakardienas
No visas pagātnes
Uz rītu
Es aizlienu uz vēdera
Kā suns
Es esmu bēglis
Bet brīvs
ANDRIS KOPEIKA
VARBŪT
Paldies Tev, Kungs,
Ka tu esi atļāvis nodzīvot
Līdz šiem ledaini siltajiem svētkiem, –
Nevar jau visi būt vasaras karstumā.
Varbūt,
Ka ir pienācis laiks,
Lai atkal piedzimtu brīnums,
Kas apturētu
Alkatību, izvirtību,
Naidu un karus?
Varbūt,
Ka atkal nāks kāds,
Kas visu izdarīs mūsu vietā?
Vai varbūt
Vienkārši pasēdēsim ģimeniski kopā
Un dāvāsim brīnumu tiem,
Kas tam tic?
Mazajiem.
Dvēseliski (un citādi) tīrajiem
bērniņiem.
Vai varbūt –
Šķīstīsimies, pārtapsim aukstumā?
DAGNIJA GASŪNA
* * *
Pirmais sniegs
kā palaidņa puika
pusgarās bikšelēs
uz skursteņa sēž
un ķircina dūmus –
Redz, cik es balts,
cik mīksts un
cik tīrs!
Cik tad nu ilgi, mīļais,
cik ilgi!?
EŅĢEĻA SKŪPSTS
Šonakt skumju eņģelis
sēdēja man uz pleca
un uz bandžo spēlēja džezu.
Istabas kaktā trīs
bālsārtas laumiņas
dejoja rokenrolu.
Ozols aiz loga
dūca kā ērģeles,
un es skaidri zināju,
ka pie manas pieres
tūlīt pieskarsies
tava roka kā
eņģeļa skūpsts…
* * *
Mākoņi
kā rudas vāveres
lēkā gar debesu logiem
un saulrietu spēlē.
Rīt būs vējš.
