Pirms 23 gadiem Daugavpilī Jāņu dienas rītā aizsākās JĀŅA FOLKMAŅA dzīves ceļš. Audzis, skolā gājis Daugavpilī, vasaras brīvlaikus vadījis tēva dzimtajās mājās Bārbeles pagastā.
Pirms 23 gadiem Daugavpilī Jāņu dienas rītā aizsākās JĀŅA FOLKMAŅA dzīves ceļš. Audzis, skolā gājis Daugavpilī, vasaras brīvlaikus vadījis tēva dzimtajās mājās Bārbeles pagastā. Laikrakstā «Bauskas Dzīve» Jānis strādā no 1997. gada 2. aprīļa.
Agrs rīts. Pa manas istabas logu veroties, varu saskatīt, kā pār mežu galiem lec saule. Virtuves logā redzams Bārbeles baznīcas tornis. Tas ik reizi liek atcerēties un pārdomāt, kāpēc esmu tieši šajā vietā, ne citur.
Es vairāk esmu vientulības cilvēks, dvēseles līdzsvaru vislabāk varu atgūt vienatnē. Tāds esmu šajā pasaulē, un cenšos atrast līdzsvaru starp šo gremdēšanos vientulībā un apkārtējiem. Pirmām kārtām ar sievu Aiju un viņas vecākiem, pie kuriem pašlaik dzīvojam.
Mana ienākšana žurnālistikā bija vairāk liktenīga nejaušība, varbūt arī veiksme konkursā. Esmu kluss, noslēgts cilvēks. Mana vājā puse žurnālistikā, arī saskarsmē ar cilvēkiem – samulstu klajas demogoģijas, melu priekšā; necenšos cilvēku pārliecināt kādā jautājumā – katram taču drīkst būt savs viedoklis. Vieglāk man ir izteikties rakstiskā veidā. Pirmā nopietnākā «sadarbība ar presi» bija astoņdesmito gadu sākumā, kad žurnāla «Dadzis» redakcijai nosūtīju fotogrāfiju, kurā biju iemūžinājis ceļa norādi ar uzrakstu «Brunka». Redakcija laipni atbildēja, ka mana vecuma bērniem ir jāraksta «Zīlītei» nevis «Dadzim». Taču drīz pēc tam Bārbeles pagastā krustcelēs pie tā dēvētā Baltā kroga parādījās jauna norāde, uz kuras bija rakstīts «Brukna».
Spējas un vēlme strādāt radoši man laikam pārmantotas no vecākiem. Māte ir kultūras darbiniece, teātra režisore, tēvs – tēlnieks, piedalījies Bauskas Brīvības pieminekļa, Jelgavas Lāčplēša un Latgales Māras atjaunošanā.
Esmu beidzis Jelgavas Lauksaimniecības universitāti, apguvis mežsaimniecības specialitāti, man ir tuva dabas pasaule. Bet darbs žurnālistikā ir darbs cilvēku mežā: pētīt, izvērtēt, pierakstīt. Žurnālista darbs ir trauksmains. Manu tematu lokā ir policija, pašvaldības.
Esmu vēl ļoti maz šajā amatā nostrādājis, lai varētu runāt par rutīnu, apnikumu. Tomēr ir brīži, kad ļoti gribas atpūsties, veltīt vairāk laika ģimenei, ceļot. Latviju gribētu apceļot – krustu šķērsu. Reizēm labpatikā iztēlojos – abi ar kundzīti nesteidzīgi «dudinām» tāda kārtīga «Harley Davidson» mocīša seglos. Man jau sirma, gara, vējā plīvojoša bārda… Braucam tālu, tālu, kur deguns rāda. Dažbrīd sev un arī citiem šķietu romantisks, mierīgs, lai gan Aija zina, ka esmu emocionāls cilvēks. Labs, veselīgs humors man nav svešs. Nebaida arī praktiskas lietas. Nešķiroju vīriešu vai sieviešu darbus. Mana pieeja darbam mēdz būt racionāla.
Ir jau arī brīži, kad prāts nesas uz nenopietnām lietām … (tās lai paliek visiem neizdibināmas), dažreiz gribas uzsvilpot kā tam pavasara strazdam uz zara. Re, nebēdnis, jau atlidojis, nebaidās no aukstuma un smej man pretī. Tāpat varētu salīdzināt sevi šajā darbā, šajā laikā un vietā. Jūtos kā pavasaris uz zara.
