Atvaļinājuma pirmajā dienā saņēmu negaidītu telefonzvanu no Rīgas kolēģes ar intriģējošu aicinājumu – braucam uz zemgaļu pili! Lai arī negribīgi, piekritu, nodomājot – atkal kāds ambiciozs pakaļdarinājums… Pārsteigums bija pilnīgs un aizraujošs, un tagad katram iesaku – ja vēlaties izjust senču garu un sasmelties lepnumu, Tērvetes zemgaļu pils ir īstā vieta.
Ar trijām profesijām
Īpaši paveiksies tiem, kuri pilī sastaps tās saimnieku un galveno cēlāju – zemgaļu ķēniņu Normundu Jērumu. Rīdzinieks ar dzimtas saknēm Zemgalē, kuram Tērvetes pašvaldību par saviem nopietnajiem nolūkiem izdevās pārliecināt šī gadsimta sākumā. Paša spēkiem viņš uzcēla nelielu guļbūvi un atvēra tajā zemgaļu muzeju ar krājumu, kas pārsniedza Latvijas Vēstures institūta glabātās latvju priekšteču cilts liecības. Pils kambarus saimnieks slēdz ar atslēgu zalkša formā un vedina izstaigāt gatavās telpas.
Pilī, kuras oriģinālais prototips pirms 800 gadiem slējies ceļa otrā pusē uz senā pilskalna, zemgaļu senatnes liecības un to atdarinājumi ir vēl plašākā ekspozīcijā. Te var izvicināt zobenu, pataustīt pēc paraugiem kaltas rotas, pacelt malējo grīdas dēli sargtorņa augšējā – sestā – stāva istabā, atverot spraugu, pa kādu reiz ar bultām un karstu ūdeni «cienāja» iebrucējus.
Normunds 20 gadus ir policists, 90. gadu sākumā tehnikumā ieguvis arhitekta – tehniķa profesiju un, sācis pētīt zemgaļu vēsturi, ieguvis maģistra grādu vēsturē. Tagad viņš strādā arī Vēstures institūtā, kur savulaik, vēl nebūdams nozares students, pie krājumiem netika, bet nu ir vadošais zemgaļu eksperts Baltijā.
Dzīva aizsargbūve
Normunds pats gatavojis gan krāšņo pils maketu, gan precīzi izzīmētos citu zemgaļu piļu attēlus, ko var apskatīt vienā no aizsargtorņa istabām. Te redzama arī senā Mežotnes pils, kuras kalnā Rundāles novadā, līdzīgi Tērvetei, atrastas liecības par tiem laikiem īstu bagātību.
Kambarī pretī kokgriezumiem greznotam tronim kopā ar divām zemgalietēm pilnā ikdienas tērpā sēd senais ķēniņš Viestarts. Gaida savu īsto māju, saka Normunds, paskaidrojot, kā tā guļbūves sienu lokā bijusi krāšņākā starp visām – ar ceremoniju istabu un pat hipokausta krāsni. To pagrabā kurināja gūsteknis, siltums nāca valdnieka kambarī pa caurumu grīdā, bet dūmi – ārā pa lūku no pagraba. Ķēniņš nedzīvoja dūmistabā kā citi ļaudis.
Kā būvnieks izpētījis dažādas to laiku guļbūves, Normunds ar Tērvetes un seno paražu klubu palīgiem pats vilcis baļķus, veidojis stūrus un pārsegus. Materiālu taupīšanai dažās vietās ir moderni piesitieni, piemēram, augšstāva griesti iekārti sijās, lai nebūtu jāliek brusu balsti. Ar baļķiem ejot grūti – cik pats var nopirkt un labvēļi uzdāvina. Tomēr ķēniņš degunu nenokar – mājas iekšpus aizsargsienām varot cirst pa vienai nedēļā, ka tik būtu darbaspēks.
Jūtami naktī
Kad guļbaļķu pils būs gatava, ikdienai pietikšot darba ar uzturēšanu, stāsta Normunds. Guļbūve ir dzīva, tā sēžas, baļķi staigā. Pēc gadiem 20, kad viss būs izžuvis un iesēdies īstajā vietā, tā būs pelēcīgā krāsā, silta un smaržīga.
Tērvetē var nošaut vēl vienu neparastu tūrisma «zaķi». Tiem, kuriem dabas parka pēdējo gadu vairotiesspējīgākie iemītnieki rūķi un raganas īsti neraisa asociācijas ar latvisku pasaku mežu, atminēties vai no jauna iepazīt Annas Brigaderes tēlu pasauli ar Sprīdīti, Lutausi, Anneli palīdzēs parka speci-ālistes, Tērvetes iemītnieces Sandras Zuševicas vadīta pastaiga pa Zemgales rakstnieces savulaik iemīļoto taku. Šķiet, tieši tur no jaunā laikmeta komercijas patvērušies meža sapņi un noslēpumi.
Atvadījušās no cieņpilnā zemgaļu pils saimnieka, rieta saules pavadītas, dodamies lejup pa mežaino nogāzi, kur vēl taps ērtāk uzkāpjamas takas. Mežu ar atbalsi pieskandina baļķu tēšana – Normunds ar palīgu atkal ķērušies pie darba. Tradicionālo Zemgaļu svētku apmeklētājiem šajā nedēļas nogalē jaunajā pilskalnā pavērsies jau cita aina. Senču gars, ko Sandra Zuševica, ar Normunda atvēli pārnakšņojusi jaunceltajā pilī, sakās skaidri sajutusi tur mītam, dos spēku katram, kas kaut reizi ar atvērtu sirdi un prātu apmeklēs šo vietu.
