Vasarā būtu grēks neizmantot katru brīdi, kad var pabūt pie dabas. Brīvdienās Sēlijas pusē pie Daugavas priekā uzgavilēju, kad atradu neskartu pļavu – tādu, kā no manas bērnības laikiem. Izraibinātu ar sarkano āboliņu un meža zemeņu sārtajiem vaigiem, ar debesīs slejošām ķeizarsvecēm, kas noder deviņām vainām, ar pelašķu baltajām galvām, ar dzeltenajiem asinszāļu ziedu čemuriem un vēl buķeti zālēm, zālītēm, kam nosaukumu nemaz nezinu. Neviena dzīva dvēsele apkārt, un netraucēti uz zāles stiebra veru saldās ogas, līdztekus klausoties reibinošā sienāžu simfonijā. To te ir «vesela jūra» – dažāda lieluma un nokrāsu. Pat kļuvu nedaudz sentimentāla, cik ļoti pietrūkst šādas neskartas dailes pie namdurvīm. Nemaz nebija tik ļoti seni laiki, kad arī Bauskas apkaimē Mūsai piegulošajās pļavās varēja piedzīvot ko līdzīgu.
Kolēģe Aina Ušča šovasar avīzes redakcijas slejā jau apcerēja situāciju, ka Bauskā vairs neesot nevienas vietas, kur jāņuzāles saplūkt. Taču pagājšmēnes, šķiet, uzgāju pilsētas pievārtē teritoriju, kur tomēr ir kāds «nenoskūts» zemes pleķītis, kā manis pieminētais Sēlijā. «Bauskas Dzīves» sāktā projektā par dzīves kvalitāti meklējām, kur Lielupē tiek novadīti attīrītie notekūdeņi. Raugi, uzgājām arī neskartu vidi, kur arī lēkājošu siseņu ka biezs un daudzveidīga ārstniecības augu buķete pieejama plašā joslā. Arī ūdenī novērojām kūsājošu dzīvo radību, upes grunduļi mudžēt mudžēja. Sanāk, ka pie it kā netīrākajām vietām var atrast vislabāko tējai derīgo zālīšu audzi, bet ūdenskrātuvē – mutuļojošu zivju jaunāko paaudzi. Iespējams, dodoties pārgājienā gar ūdenstilpnes krastu, varbūt var sameklēt vēl kādu Dieva piemirstu stūri. Ļoti gribētos ar neskartu dabu satikties biežāk.
