Baušķenieki Bites šoruden bija ģimenes apspriedē lēmuši pasniegt balvu «Bauskas Dzīves» žurnālistei Ainai Uščai – par viņas pārdomu slejām un rakstiem kultūrvēsturiskajā kontekstā. Īpaši aizkustinājis Ainas stāsts par jauno Tupešu atgriešanos Latvijā no Sibīrijas. Kā akcentēja seniors Jānis Bite – traģisma un smeldzes pilnais stāsts avīzes rakstā izskanējis gaiši un optimistiski. Paldies par sadarbību un atbalstu Bišu ģimenei! Šī balva mums visiem ir priekpilns pārsteigums un, galvenais, – novērtējošs un iedvesmojošs žests.
Šogad lielu atbalstu patiesi traģiskā brīdī laikraksts un mūsu žurnālista ģimene saņēma no uzņēmuma «Bauskas alus» un tā vadītāja Vladimira Barskova. Sirsnīgs paldies! Šajos brīžos izjūtam, ka dzīvojam un strādājam vienā apkaimē un esam cits citam savā veidā vajadzīgi, cits citu stiprinām un uzmundrinām.
Vietējās kopienas piederības izjūta, lokālpatriotisma veicināšana – par to daudz runāts, veidojot pašvaldībā dažādas stratēģijas un attīstības plānus… bet reālajā ikdienā šādu brīžu nemaz tik daudz nav. Kaut vai aspektā, kā mēs atbalstām vietējos uzņēmējus – mūsu pašu Bauskas apkaimes ražojumus, apkalpojošo jomu. Cik bieži iepērkamies vietējos veikalos, remontējam tehniku šejienes servisos, ēdam mūspuses kafejnīcās, darinām apģērbus pie vietējiem šuvējiem, izmantojam vietējos skaistumkopšanas salonus? Jo mazāk te pērkam, jo niecīgāks kļūst piedāvājums, un veidojas apburtais loks… Nav sortimenta, nav ienākumu, nav algas, un nav darbinieku.
Šovasar biju Vācijā radu kāzās, turīgā mazpilsētiņā. Jaunie radi varētu atļauties kāzu tērpus pasūtīt no Parīzes un galda klājumus vēl nez no kurienes. Bet vai tas ir svarīgi? Nozīmīgāk ir visu pirkt pašu mazpilsētā, lai stiprinātu apkaimi. Vienās vakariņās mājas terasē manam degunam uzvēdīja kūtsmēslu smaka. Šausmas?! Un vācieši te neprotestē? Protestēt pret vietējiem zemniekiem, kas ražo produkciju un maksā nodokļus?! Nu nē! Ceru, ka reiz pie mums arī tā būs.
