Piekrītu, ka pašlaik ļoti aktuāla ir bezdarba problēma, kaut gan vasarā katrs strādātgribošs un varošs cilvēks var atrast darbu.
Piekrītu, ka pašlaik ļoti aktuāla ir bezdarba problēma, kaut gan vasarā katrs strādātgribošs un varošs cilvēks var atrast darbu. Ja nekam vairāk, tad maizei pietiks ar dažiem latiem dienā, kas nopelnīti pie saimnieka.
Cilvēki gluži labi iemācījušies iztikt ar bērnu pabalstiem, ar īslaicīgiem gadījuma darbiem, ar pašvaldības piešķirtu sociālo palīdzību, ar zupas šķīvi labdarības virtuvē un draudzē izsniegtu apģērbu.
Pirms kāda laika meklējām burkānu ravētājus. Atceros, ziemā pie mums bija atnākusi kaimiņiene, sauksim viņu par Ritu. Viņa lūdza kaut vai gabalu speķa, lai «izvilktu» līdz bērnu pabalstu dienai. Uzklausījām sievietes bēdu stāstu un iedevām ne tikai speķi, bet arī vairākas tauku un ievārījuma burkas. Sieviete nav dzērāja. Ir arī kāds piemājas pleķītis, kurā nīkuļo un katru vasaru aizaug iesētie dārzeņi.
Šovasar meklējot palīgus, iedomājāmies tieši par Ritu. Ja nebūs jau citur darbu sameklējusi, lai nāk un pastrādā. Būs paēdusi un arī bērniem varēs maizi nopirkt.
Rita piekrita, bet jau otrajā darba dienā bija skaidrs, ka nekāda strādniece viņa nebūs. Uz lauka atnāca pusvienpadsmitos, jo bija aizgulējusies. Lēnā garā ķibinājās vagā, vilkdama laiku. Darbs uz priekšu negāja. Kad aizrādījām un teicām, ka maksāsim tikai par padarīto, apvainojās un atcirta, ka neesot nekāda kalpone. Lauku izravējām ar pašu un radu spēkiem.
Domāju, ka ir tāda īpaša cilvēku daļa, kam ir mazas pretenzijas pret dzīvi, nav nekādu mērķu vai vēlēšanās dzīvot labāk. Samierinās ar to, kā ir. Kāda būs rītdiena? Gan jau redzēs rīt. Šādiem cilvēkiem laikam ir ļoti viegli dzīvot – nav nesamaksātu rēķinu, bērni paši izaug, nav vilšanās par nesasniegtu mērķi. Ir tikai šodiena. Skumji, ka šajās ģimenēs augošie bērni arī redz, ka nav jāstrādā, lai nenomirtu badā. Kaut kā dzīvību izvilks.
Siena laikā talkā aicinājām kaimiņpuiku – pusaudzi. Puisis strādāja ļoti labi un saņēma atalgojumu. Domāju, ka viņam arī citi darbiņi būs pa spēkam. Priecājamies, ka viņam uzticējāmies un atļāvām mēģināt spēkus.
Pozitīvi vērtēju pašvaldības, kurās bērniem dod iespēju nopelnīt brīvpusdienas. Vēl labāk, ja skolēns var pastrādāt pie saimnieka un pats nopelnīt pirmo algu. Tāpēc gribu aicināt arī citus saimniekus uzticēties un ļaut skolēniem strādāt. Dažkārt čakluma kritērijs nebūt nav ne vecums, ne dzīves pieredze, bet vēlēšanās strādāt un «izsisties» dzīvē saviem spēkiem, neatbildot par vecāku grēkiem.
Ar cieņu – AGITA
