Šis stāsts būs liecība tam, ka vienā un tajā pašā peļķē var iekāpt vairākreiz.
Šis stāsts būs liecība tam, ka vienā un tajā pašā peļķē var iekāpt vairākreiz.
Pirms četriem gadiem (ak, kā skrien laiks!) aprīlī Bauskā ieradās jauns cilvēks, kas uzdevās par kādas valsts vēstniecības darbinieku. Tur esot nostrādājis piecus gadus, un pašlaik notiekot rotācija. Tuvākajā laikā diplomātam būšot liela atvadu balle. Vēstniecībā viņš vadot sociālās palīdzības nodaļu, tāpēc meklējot grūtdieņus – invalīdus un politiski represētos, kam palīdzēt. Šo misiju jau veicis citos novados, nu pienākusi Zemgales kārta. Īpašu interesi viņš izrādīja par represētajiem. Stāstījums (ar ārzemju latviešu akcentu) bija tik aizkustinošs, ka pat dzīves rūdītie klausītāji iegrima kā transā.
Minhauzena cienīgi stāsti
Atbraucējs klāstīja, ka esot savācis daudzu cilvēku likteņstāstus Latgalē, ar tiem – ierakstiem, filmētiem materiāliem – esot pilna viena istabiņa Rīgas dzīvoklī. Drīzumā iznākšot grāmata ar tūkstoš lappusēm – trīs burtnīcās. Pirmās grāmatas prezentācija notikšot maijā reizē ar viņa atvadu balli, uz kuru aicināšot arī baušķeniekus.
Sevi par Eināru nosaukušais aicināja “Rētas” dalībniekus rakstīt otru grāmatu. Tās izdošanu viņš finansēšot. Tāpēc vajadzīgs organizācijas bankas konta numurs, kur naudu pārskaitīt. Īstais naudas turētājs gan esot viņa opītis, kurš bijis kādas bankas ģenerāldirektors mītnes zemē. Arī opim labdarība esot asinīs, piemēram, no Austrālijas viņš pārvedis dzimtenē 90 gadu vecu vīru, nopircis viņam dzīvokli, sarunājis kopēju. Šo rindu autorei Einārs solīja portatīvo datoru grāmatas rakstīšanai, bet invalīdiem – pamperus, kādu viņam esot puskonteinera. Tikai jāgaidot krava, kas jau esot ceļā. Visi dokumenti muitā nokārtoti, un pirmdien furgons būšot klāt. Ticamības nolūkā augstais viesis neaizmirsa pavēstīt, ka studējot Latvijas Universitātē un esot “uz nažiem” ar pasniedzēju Kārli Streipu.
Šaubas uzplaiksnī un gaist
Par attaisnojumu itin kā hipnotizētajiem pateikšu, ka zemapziņā reizēm uzplaiksnīja tāds kā neticības velniņš un atkal pazuda. Mani, piemēram, pārsteidza ciemiņa ietumsušais zobs, kādi ārzemniekiem nemēdz būt, arī taisnās, melnās uzacis un galvaskausa veidojums – uz augšu izvirzīts kā jumta kore. Par tādiem tipiem biju lasījusi, ka tiem var būt kriminālas noslieces. Kāda kundze bija ievērojusi viesa uzvalkam nepiemērotus apavus – botas –, sajutusi arī kāju manāmu aromātu. Einārs sacījis, ka braucis uz laukiem, par pavasara šķīdoni domādams. Savukārt naktsmājas devējiem viņš skaidrojis, ka pašlaik vēstniecībai tā knapāk ar līdzekļiem, tāpēc nevarot apmesties viesnīcā…
Saimnieci mulsinājis diplomāta rijīgums – kartupeļus ar biezpienu ķepējis, kā badā būdams. Ticamību stiprinādams, Einārs apsolījis, ka saimnieces netālajā vārdadienā ieradīšoties pats opītis.
Nokrīt klape pēc klapes
Gaidīšanas svētki sākās pirmdienas rītā, noteiktā vietā un laikā cerot uz solīto humānās palīdzības kravu, veselu furgonu. Ne pēc stundas, ne pēc trim nebija ne solītā zvana, ne kravas, un zemapziņā krājušās šaubas izvirda virspusē, no acīm novēlās klape pēc klapes. Atklājās, ka “diplomāts” par nakti baltajos palagos un mīkstā gultā “pateicībā” paņēmis 40 latu no saimnieces maciņa, kamēr mājasmāte un mājastēvs atstājuši viesistabā Eināru vienu. Uzzinājām arī to, ka viņa nosauktajai valstij vēstniecības Latvijā nemaz nav, tikai pārstāvniecība. Tā kā krāpnieka uzdotais vārds un uzvārds šķita maz ticami, pārlieku uzticēties radušie cilvēki šo rūgtumu un pazemojumu norija, ar citiem īpaši nedaloties. Neilgi pēc tam, šķiet, “Mājas Viesī”, parādījās rakstnieces un žurnālistes Monikas Zīles stāsts, kā viņa iekritusi, pēc visa spriežot, šī paša cilvēka slazdos.
To visu varētu arī nestāstīt, ja pavisam nesen, jūnijā, Bauskā nebūtu ieradies jau pazīstamais “diplomāts” ar tumšām, taisnām uzacīm, ezītī apcirptiem matiem, zīmīgo galvaskausa veidojumu un apskaužamām fantasta spējām. Šoreiz viņš bija uzdevies par citas valsts vēstniecības darbinieku un bagātu ziedojumu solījis luterāņu baznīcai. Tā kā viņš nav bijis mierā ar informāciju par bankas kontu vien, bet ar labi iestrādātām un pārbaudītām metodēm izvīlis arī kādu darījuma naudu, radušās aizdomas par krāpšanu. Policijai izdevies nokļūt krāpniekam uz pēdām, jo viņš bija kļuvis tik pārdrošs, ka nosaucis savu īsto vārdu. “Diplomāts” atmaskots, izkrāptā nauda atdota. Krimināllieta acīmredzot nav ierosināta, jo par lētticību jāmaksā pašiem.
Vēlos, lai šis pastāsts sērijā “Tā gadās” būtu par brīdinājumu – ja nu “diplomāts” Bauskā vai rajonā ierodas trešo reizi!
