Dienas vidū ceraukstieti Ainu Pacēviču Bauskā uz ielas nesastapt.
Dienas vidū ceraukstieti Ainu Pacēviču Bauskā uz ielas nesastapt.
Rīta agrumā, ap pulksten 7, atbraukusi uz pilsētu, viņa uzvelk baltu halātu un sāk darbu ēdienu veikalā «Pie Rātslaukuma», lai izdabātu ēdēju vēlmēm.
No kantora uz virtuvi
Rīgas kooperatīvajā tehnikumā iegūta sabiedriskās ēdināšanas tehnoloģes specialitāte, Aina palikusi šai profesijai uzticīga. Jaunībā pēc pannu un katlu cilāšanas Ceraukstes centra ēdnīcā pamatīgi saniķojusies veselība. Toreiz slodze bijusi pamatīga, pusdienlaikā izsniegts ap 400 porciju, vēl vairāk rudenī, kad atbraukuši talcinieki, atcerējās Aina. Tomēr ēdiena gatavošana viņai patīkot. Turklāt, pretēji ierastajam priekšstatam, ka pavāram jābūt dūšīgam, Aina Pacēviča pratusi saglabāt meitenīgu slaidumu un ašumu.
Par «kantora dāmu» viņa sevi varējusi saukt 15 gadu, kad strādājusi Bauskas rajona Patērētāju biedrības toreizējā Sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu apvienībā. 1996. gadā tā likvidēta. Palikt bez darba negribējies, tāpēc reizē ar ēdienu veikala atvēršanu Aina atgriezusies virtuvē ar pieredzi un tehnoloģes zināšanām.
Tā sauktie salātu bāri tolaik kļuva populāri Rīgā, tāpēc šāda ēdienu veikala atvēršanu Bauskā apmeklētāji novērtējuši atzinīgi. Joprojām pusdienas laikā pie letes sastājas prāva rindiņa. Aina Pacēviča stāstīja, ka drīz ēdinātava kļūs plašāka, tiks uzstādīta arī jauna silto ēdienu lete. Tagad šeit piedāvā ekspresso kafiju. Ik pa laikam vitrīnā parādās dažādi salāti. Aina sprieda, ka jaunumi arvien nepieciešami, lai pusdienotājiem nezustu vēlme te ienākt.
Nedēļas nogalēs, kad no Rīgas ciemos atbrauc meitas, Aina cenšoties viņas palutināt ar kādu saldu našķi, cepot vafeles vai kūciņu. Vecākā meita Evija absolvējusi Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultāti, strādā un neklātienē studē juristos. Laija jurisprudenci apgūst klātienē, šopavasar gatavojas saņemt diplomu un ir priecīga, ka studijas var savienot ar darbu. Pirmās lielākās rūpes vecākiem – Ainai un Uldim – jau garām.
«Es esmu bagāta. Ir viss nepieciešamais»
Īsta, skaista un apaļa jubileja Ainai būs 6. februārī. Tomēr, visticamāk, svinības rīkošot mēneša vidū, kad ne mazāk svarīga dzimšanas diena ir meitai Evijai. Tad no Laidzes atbrauks māsa, no Cēsu puses – brālis. Īpaši ciemos tiks gaidīta Lipšānu ģimene, Vera un Vitālijs, mīļi, jauki cilvēki, kuri Ainai nozīmē ļoti daudz.
«Man bija astoņi gadi, kad nomira māte. Tēvs gāja bojā, kad biju 15 gadu veca, brālim par gadu vairāk, māsai – 14. Dzīvojām Jelgavas rajona Svētes pagastā, daudz netrūka, lai pēc tēva bērēm mūs nosūtītu uz kādu bērnunamu,» stāstīja Aina.
Tolaik rūpes par trijiem pusauga bāreņiem uzņēmies toreizējais kopsaimniecības priekšsēdētājs. Viņš izvēlējies bērniem audžuvecākus, jaunu vietējo pāri, kuriem pašiem bijuši divi mazi dēlēni. Aizbildņi – Vera un Vitālijs Lipšāni – pieņēmuši abas māsas un brāli kā savējos. Visi trīs laisti skoloties tehnikumos, bet brīvajos brīžos Lipšānu ģimenē gaidīti ar sirsnību, padomu un, ak vai, cik garšīgām pusdienām.
Aizvadītajos Ziemsvētkos Lipšānu mamma esot noadījusi 30 pāru izrakstītu cimdu, ko dāvinājusi bērniem un bērnubērniem. Aina to pieminēja, neslēpjot aizkustinājumu un apbrīnu. Tagad, kad pašas meitas izaugušas, viņa tā īsti varot novērtēt atbildību, kādu pirms gadiem uzņēmusies Lipšānu ģimene.
Aina atzina, ka viņa nav liela dzīves apjūsmotāja, arvien liekoties, ka viss varētu notikt straujāk un labāk. Tomēr neesot par ko īpaši gausties. Meitas patstāvīgas, darbs ir gan pašai, gan vīram, iekārtots dzīvoklis, iekopts dārzs. Nav nekā lieka, tikai pats nepieciešamākais, bet šodienai tas ir daudz.
