Vēsturiski vācieši ir pieskaitāmi tradicionālai Bauskas iedzīvotāju daļai. 19. gadsimta sākumā Bauskas kultūrvide bija izteikti vāciska. Vācu pilsonība un garīdznieki bija valdošās aprindas.
Vēsturiski vācieši ir pieskaitāmi tradicionālai Bauskas iedzīvotāju daļai. 19. gadsimta sākumā Bauskas kultūrvide bija izteikti vāciska. Vācu pilsonība un garīdznieki bija valdošās aprindas.
Arī vietējie amatnieki vairums bija vācieši, un baušķenieki, piemēram, lietoja alvas un misiņa lējēju, varkaļu un podnieku gatavotos traukus. Vācieši bija arī rotkaļi, kalēji, namdari u.tml. Bauskas luterāņu baznīcas sakrālā māksla (interjers) ir vācu amatnieku ra- dīta.
Mainīgs īpatsvars
No 19. gadsimta pirmās puses vāciešu īpatsvaram Bauskā bija tendence mazināties, jo šajā laikā lielā skaitā ieradās citu tautību pārstāvji: latvieši – pēc dzimtbūšanas atcelšanas Kurzemē un Zemgalē 1817. gadā, ebreji – sākot no 19. gadsimta 20. – 30. gadiem, kad šai tautai pilnībā tika atcelti visi ierobežojumi apmesties Kurzemes un Zemgales pilsētās. Šī tendence turpinājās visu 19. gadsimtu un arī 20. gadsimta pirmajā pusē līdz vāciešu repatriācijai (aizbraukšanai uz Vāciju) 1939. gada nogalē.
1881. gadā Bauskā dzīvoja vairāk nekā seši tūkstoši iedzīvotāju – vāciešu apmēram 13,6%. 1897. gadā no 6544 pilsētas iedzīvotājiem 536, apmēram 8,2%, bija vācieši. 1920. gadā pilsētas iedzīvotāju skaits sasniedza tikai nepilnus trīs tūkstošus – vāciešu apmēram 7,3%. 1930. gadā no nepilniem pieciem tūkstošiem baušķenieku vācu tautības iedzīvotāju bija aptuveni 4,9%. 1935. gadā iegūtie tautas skaitīšanas dati apstiprina, ka Bauskā no 4904 iedzīvotājiem vāciešu bija 173, apmēram 3,5%.
Nodibina ugunsdzēsēju biedrību
19. gadsimtā vācieši darbojās gandrīz visās pilsētas sabiedriskās un saimnieciskās jomās, konkurējot gan ar latviešiem, gan ebrejiem. Zināmākie un pazīstamākie no 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma Bauskas vāciešiem bija pilsētas ārsts Beiers (1927. gadā apglabāts Bauskas vecajos kapos), aptiekāri Tīrmanis un Zeiberts, alus rūpnieks Lodings, ādminis un tirgotājs Ekkerts, zeltkalis un juvelierizstrādājumu tirgotājs Petholcs, vīna un degvīna tirgotājs, kā arī iebraucamās sētas īpašnieks Drengers, dzirnavnieks Stēbens, podnieks Bergholcs u.c. Vāciešu dibināta bija arī vecākā Bauskas biedrība – 1869. gadā izveidotā Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība.
Pēc 1881. gada datiem Bauskā vācieši visvairāk tika nodarbināti amatniecībā – apmēram piektā daļa no visiem pilsētā dzīvojošiem vāciešiem bija dažādu amatu pratēji.
Ieņem svarīgus amatus
Līdz pat Latvijas valsts neatkarības iegūšanai 1918. gada 18. novembrī Bauskas pārvalde bija izteikti vāciska. Nav gan zināms precīzs visu pilsētas galvu saraksts, tomēr ir noskaidroti daži no viņiem. Līdz 1889. gada 29. novembrim, kad tika apturēta Bauskas maģistrāta darbība un ieviesta Krievijas pilsētu pašvaldību iekārta, pilsētas galvas amata nosaukums bija birģermeistars. Bauskas pilsētas vecajos kapos ir pēdējā Bauskas birģermeistara Teodora Bernera (1815 – 1887) dzimtas kaps. Turpat vēl ir dažu šī amata izpildītāju atdusas vietas – pilsētas kapos guldīti Juliuss Stēbens (1837 – 1887), Johans Gadilhe (1836 – 1902) un Oskars Brandenburgs (1863 – 1918). Par pēdējo zināms, ka Bauskas galvas amatu viņš ieņēmis no 1899. gada līdz pat nāvei 1918. gadā. Arī daudzos citos svarīgos amatos, piemēram, pašvaldības komisiju vadītāji, bija vācieši. 1912. gada Bauskas adresu grāmatā ir lasāms, ka Jelgavas policijas pārvaldes Bauskas pilsētas iecirkņa priekšnieka amatā bijis barons Eugēnijs von Brašs, galvenais arhitekts – vācietis Kitners, galvenais nodokļu inspektors – barons Eduards von Klopmans.
Veido pirmo parku
19. gadsimta otrā pusē un 20. gadsimta sākumā, kad Bauskas attīstības tendenču plānošana atradās vāciešu pārziņā, pilsēta (tagadējā vecpilsētas teritorija) ieguva tos vaibstus, kas daudzmaz saglabājušies vēl līdz mūsdienām. Piemēram, tika ierīkoti tilti pāri Mūsai un Mēmelei, bruģētas galvenās ielas, būvēti mūra nami u. tml. 1860. gadā sāka veidot pirmo parku. Ar Bauskas pilsdrupu toreizējā īpašnieka firsta Līvena atbalstu un ieinteresētību pilsdrupu dienvidu vaļņa un grāvja abās pusēs ierīkoja apstādījumus un celiņus, kas turpmāk nemitīgi tika paplašināti, veidojot pilsētnieku iecienītu pastaigu vietu.
Latvijas Republikas laikā vāciešiem vairs nebija tādas ietekmes Bauskas pašvaldībā, kaut gan Bauskas Domē regulāri tika ievēlēti deputāti no pilsētas vācu saraksta. Visos Domes sasaukumos bijuši ievēlēti rūpnieki Arvīds Štēbens un Bruno Lodings, kurš 1919. gadā kādu laiku ieņēma pat pilsētas galvas amatu.
Darbojas draudzēs
Svarīga vāciešu darbības sfēra pilsētā bija luterisko draudžu garīgā audzināšana. Kopš 16. gadsimta Bauskā bija gan latviešu, gan vāciešu draudze. Kad 18. gadsimtā nodega latviešu draudzes Trīsvienības baznīca, abas izmantoja Sv. Gara baznīcu.
Latviešu un vācu draudzes mācītāji 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā bija vācieši. Vācu draudzē tie bija Johans Gabriels Šells (draudzes mācītājs no 1783. gada līdz 1811. gadam), Vilhelms Georgs Krīgers (1812 – 1835), Ādolfs Krīgers (1836 –1873), Voldemārs Kristiāns Vilhelms Bušs (1873 – 1903), Frics Benjamins Stafenhāgens (1904 – 1919) un Elfrīds Ekkerts (1920 – 1939). No visiem minētajiem Bauskas vecajos kapos ir V. K. V. Buša atdusas vieta un kapa piemineklis. Savukārt latviešu draudzi 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā vadījuši vācu mācītāji Nikolauss Tīlings (1801 – 1823), Vilhelms Tīlings (1823 – 1834), Bernhards Gotfrīds Boethers (1835 – 1853) un Karls Georgs Zeilers (1854 – 1895). No minētajiem Bauskas jauno kapu vecākajā daļā (kādreizējā Bauskas latviešu draudzes kapsēta) atrodamas V. Tīlinga, B. G. Boethera un K. G. Zeilera atdusas vietas.
***
Vārdu skaidrojums 1906. gadā
Bagāža – ceļojot līdzņemamās lietas visnepieciešamākā daudzumā.
Bakas – ļoti nāvīga slimība, kura iznīcinājusi veselas tautas. Bet kopš atrasta baku potēšana un tais valstīs, kur katrs piespiests bakoties, bakas nav nemaz vairs bīstamas.
Baktērijas – pie viszemākām stādu šķirām piederīgas sēnītes.
Balāde – dzejas formas nosaukums, senatnē apzīmēja īsāku lirisku dzejoli, kuru allaž saturēja mīlestības gaudas un kuru pirmāk nesa priekšā, deju pavadot.
Balasts – vajadzīgais kuģa apgrūtinājums.
Balzāms – dabisks maisījums no sveķiem un ēteriskām eļļām un aromātiskām skābēm, kuri pabiezi šķidri ar lielāko tiesu stipru, pa daļai patīkamu smaržu.
Birokrātija – pedantiska, šaursirdīga ierēdņu valdība; birokrāts – tādas sugas ierēdnis.
Bizama žurka – zīdītāju kustonis, pieder pie grauzēju sugas un rakņātāju peļu dzimtas, tikai ar vienu pašu nošķirni: ondatra jeb cibetžurka.
Konversācijas vārdnīca, R., 1906.
(Turpmāk vēl)
