Savā valstī dzīvojam jau gandrīz 30 gadus un no kalpības vācu kungiem arī jau tā kā vismaz simt gadus esam tikuši prom. Tomēr izskatās, ka kalpu domāšana ir palikusi un nedomā mainīties.
Galvenā pazīme, kā to izvērtēt, ir iedzīvotāju spēja veidot dialogu ar personām, kurām ir vara. Kalpa domāšana ir vienkārša – visas pretenzijas noburkšķēt sev zem deguna, mūsdienās – izpaust to visu anonīmi interneta komentāros, un tad vienalga izdarīt to, ko kunga vagars liek. Tikai mūsdienās šim pasaules redzējumam ir iestājies asociatīvs paradokss – Saeimas deputātus kā kungus vēl var uztvert, bet vagara, kurš visur izbiksta un parāda, ko darīt, jeb padomju laikā kolhoza priekšsēdētāja vai partijas pārstāvja, nav.
Vispār jau varētu tikt pāri šim vagara gaidīšanas slieksnim, pieņemot to, uz ko ir gatavi jaunās paaudzes politiķi, – reāli tikties klātienē, ļaut iepazīt varas pārstāvjus un pašiem paust savu viedokli un vēlmes. Pat partiju var sameklēt, kurā iestāties un veidot vēl ciešāku sarunu.
Tomēr nē! Šīm vagara gaidām pāri pārkāpt nevaram. Vienkāršāk ir nevis aiziet uz tikšanos ar deputātu un pašam diskutēt, bet gan interneta komentāros izmest: «Apbrīnoju tos naivos ļautiņus, kuri domā, ka šim nulles vērtē esošajam izlēcējam ir kāda teikšana un darīšana. Ko šis jauneklis, kurš tikko Bauskas domē krēslu bija iesildījis, jēdz no «kosmiskām» lietām?» Un paķiķināt, ka tik maz baušķenieku atnāca uz tikšanos ar Saeimas deputātu.
Demokrātiskas sabiedrības viena no pamatiezīmēm ir varas pārstāvju dialogs ar iedzīvotājiem, pierādīt sevi šajās sarunās un uzklausīt viedokļus. Vai varbūt vēlamies atkal tādus laikus, kad no «centra» atbrauks cilvēks, pateiks, par ko jābalso un ko darīsim, kad pareizi nobalsosim? Un pēc tam draudzīgi burkšķēsim pie sevis, bet darīsim, ko saka.
