Latvijas un mūspuses novados svētdien, 25. martā, ļaudis pulcējās piemiņas pasākumos, lai atcerētos 1949. gada
25. marta deportācijas.
«Bauskas Dzīve» svētdien kopā ar sanākušajiem iecavniekiem izjuta, kā atceres pasākumu pie piemiņas akmens Iecavā pārtrauca garām ejošā kravas vilciena radītā sliežu duna.
Brauciens nezināmajā
«Es atkal sadzirdēju to pašu trok-sni – kā skan sliedes zem vagonu riteņiem. Tādu pašu kā pirms 69 gadiem. Tad mani, 11 gadu vecu puiku, kopā ar mammu, tēti, vecomammu un māsu paņēma no mājām Saldū. Vakarā mūs sasēdināja lopu vagonos, un sākās mūsu brauciens nezināmajā. Vecāmamma šīs mokas neizturēja, mēs atgriezāmies pēc septiņiem gadiem,» tā savas izjūtas, vilciena riteņu dunai aizskanot, «Bauskas Dzīvei» atklāj iecavnieks Rolands Kreicbergs.
Vecvecmāmiņas māsīcu Valdu Krastiņu uz atceres brīdi pie piemiņas vietas netālu no Iecavas stacijas atvedis Dainis Feldmanis. «Es skaidri atceros, kā bija toreiz. Kopā ar vecākiem mani te atveda no Lambārtes. Nezinu, kāds bija mans noziegums, jo nodzīvojusi biju tikai 19 gadus. Te mūs sadzina lopu vagonos, un sākās divu nedēļu ilgs moku pilns brauciens uz Sibīriju, uz Omskas apgabalu,» izsūtīšanas dienas atmiņās kavējas V. Kļaviņa. «Tante man daudz stāsta par Sibīrijas laiku. Es viņu apbrīnoju par izturību, par možumu joprojām. Nevarēju viņu šurp neatvest,» atzīst D. Feldmanis.
Atnākusi gar sliežu malu
Pārdomās par dzīvi kavējoties, nepilnus divus kilometrus pa sliežu malu uz piemiņas brīdi nākusi Antonija Jansone. Liktenis viņu no represijām bija pasargājis, taču uz Sibīriju 1949. gada 25. martā aizveda draudzeni. Viņas māja bija tepat, Rīgas ceļa malā. Kara laikā un pēc kara te garām brauca vieni un otri. Ja piestāja un prasīja palīdzību, maizīti vai pienu, nedot nevarēja. Sodītu. Tas arī izrādījās draudzenes lielais noziegums – palīdzība lūdzējiem. Par to viņa nokļuva Sibīrijā,» atceras A. Jansone.
Izsūtītās skarbais liktenis piemeklēja viņas vīra vecmāmiņu Frīdu Krieviņu. Izsūtīto sarakstos viņas neesot bijis. Kad čekisti atbrauca pakaļ vīram, viņa nebija mājās. Lai nebūtu jābrauc vēlreiz un lai represēto skaits nesajuktu, čekisti līdzi paņēma Frīdu.
«Es nevaru šeit neierasties. Te nāku katru gadu, bet man tā nav sēru diena. Nāku atcerēties sev tuvos cilvēkus, draugus, padomāt par viņiem. Tas ir mans un visu mūsu pienākums,» skaidro A. Jansone.
Neizdevās salauzt gribu
Uzrunājot atceres pasākuma dalībniekus, Iecavas novada domes priekšsēdētājs Aivars Mačeks sacīja, ka komunistu varai neizdevās salauzt latviešu tautas gribu būt saimniekiem savā zemē. Arī nežēlīgās represijas to nespēja. Tādēļ ir pienākums atcerēties un godināt tos, kuri cieta, nebūdami vainīgi. Pēc atceres brīža pie piemiņas akmens sanākušie devās uz Iecavas kultūras namu. Tur viņiem dziedāja vokālais ansamblis «Adoramus» no Bauskas.
Bauskā atceres brīdis 25. martā notika pie represēto piemiņas ansambļa. Valsts himnu kopā ar klātesošajiem izpildīja Bauskas kultūras centra senioru koris «Sarma». Svētvārdus teica mācītājs Aivars Siliņš, sanākušos uzrunāja novada domes priekšsēdētājs Raitis Ābelnieks. Represētos godināja ap pussimts ļaužu, kuru vidū bija daži jaunieši, pārējie – cilvēki spēka gados un seniori. Bija ieradies novada domes priekšsēdētāja vietnieks Voldemārs Čačs, deputāts Jānis Dūmiņš. Pārējie tautas kalpi atceres pasākumu neapmeklēja.
Kāpēc nepieprasīja advokātu
Pieminot pret Latvijas tautu vērsto noziegumu, R. Ābelnieks atgādināja, cik svarīgi ir atcerēties okupācijas varas būtību. 28 gados, kopš Latvija atguvusi neatkarību, ir izaugusi jauna, sabiedriski aktīva paaudze, kas nav piedzīvojusi okupantu varas nežēlību. Ir svarīgi, lai jaunie ļaudis Latvijā izprastu to dienu situāciju un nedomātu tā, kā viņu līdzaudži Rietumeiropā. Kad tur stāsta par deportācijām, daudzi uzdod neizpratnes pilnus jautājumus: «Kāpēc šie cilvēki, pie kuriem naktī dzīvoklī ienāca čekisti un pavēlēja pārdesmit minūšu laikā sakrāmēt mantas un sekot, neizsauca policiju, kādēļ nelūdza uzrādīt dokumentus, kas apliecinātu viņu arestu, kādēļ nepieprasīja tikšanos ar savu advokātu?» Okupācijas varas rīcību ir svarīgi izprast un atcerēties ikvienam tādēļ, lai neļautu kam līdzīgam atkārtoties vēlreiz, sacīja R. Ābelnieks.
Pēc atceres pasākuma Brīvības bulvārī daudzi devās uz Bauskas kultūras centru. Tur kopā ar Latvijas Radio raidījuma «Šīs dienas acīm» vadītāju Eduardu Liniņu tika apspriestas vēstures liecības. Pasākumu papildināja dziesminiece Ieva Akuratere.
Represētie Bārbelē satiekas liktenīgajās krustcelēs
Vecumnieku novadā daudzviet svētdien notika komunistiskā terora upuru piemiņas brīži. Arī Bārbeles centrā, kur liktenīgajās krustcelēs 1989. gadā atklāts piemiņas akmens, 25. marta pēcpusdienā pulcējās varmācīgi represētie bārbelieši, viņu ģimenes un tuvinieki.
Muzikāli tematiskais sarīkojums «Veļupes krastos» uzjundīja emocijas, lika sajust smeldzi izciesto pārbaudījumu rētās un atdarīja durvis uz sāpīgu atmiņu krātuvēm.
Pēta un digitalizē vietējo vēsturi
Jau daudzus gadus Bārbeles pagasta bibliotēkas vadītāja Brigita Krauze uzņēmusies iniciatīvu vietējās vēstures izpētē, ir savākusi nozīmīgu novadpētniecības materiālu krājumu. Viņa apzinājusi un apbraukājusi mājas, vācot ziņas un liecības par izsūtītajiem bārbeliešiem, izveidojusi digitālo albumu «Represijas Bārbelē» un karti, kurā atzīmētas represēto sētas. Lai sabiedrības kolektīvajā atmiņā neļautu izplēnēt 20. gadsimta svarīgākajiem notikumiem Latvijā, Biruta Krauze regulāri organizē dažādus tematiskos pasākumus, kas ikvienu rosina «sajust sevi kā vēstures daļu», lai «mūsu tauta varē-tu pastāvēt un turpināties». Arī 25. marta skarbo atmiņu pēcpusdiena, kas norisinājās gan pie piemiņas akmens, gan tautas nama mazajā zālē, ir viņas izlolots sarīkojums.
Nevairoties marta vēja un ieklausoties runīgo strazdu vidžināšanā, sanākušie klusi un domīgi vērsa skatu vēl dusošajā zālienā vai raudzījās uz tumši pelēko akmeni. Ar pavasara ziedu veltēm tika pieminēti represētie, kuri palika tālumā, un tie, kuri pārdzīvoja izsūtījumu un atgriezās Latvijā.
Iesaistās pedagogi un skolēni
Fragmentus no atmiņu pierakstiem, literāriem sacerējumiem un dzeju lasīja Bārbeles iedzīvotāja Ieva Mediņa. Sarīkojumam īpaši gatavotu programmu bija sarūpējuši Vecumnieku mūzikas un mākslas skolas pedagogi Solvita Loka, Dace Rozenberga, Aigars Dziļums, absolvente Laura Libere un audzēkņi Beāte Vitkovska-Kaktiņa un Matīss Mediņš. Sešus gadus vecais Matīss sagatavošanas klasē apgūst vijoļspēli, un šī viņam bija pirmā uzstāšanās publikas priekšā.
Bagātīgu informāciju sniedza novadpētniecības materiālu un literatūras izstāde, digitālajā albumā «Represijas Bārbelē» apkopotie dati, dokumenti, fotogrāfijas un zīmējumi.
No Gaismas izved uz Omsku
Katru gadu Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā ziedus pie akmens nāk nolikt māsas Aina Ģeķe un Rita Drizļenoka. Viņas uz Sibīriju no «Ezeriem» tika izvestas kopā ar mammu Mildu Iebūvieti, tēvs jau bija tur, nometnē. Ainai toreiz bija 12 gadu, bet Ritai – deviņi.
«Mūs no Gaismas atveda uz Bārbeles centru un te nometināja. Tad pievāca vēl klāt cilvēkus un aizveda uz Iecavas staciju. Laikam Vecumniekos vairs nebija kur likt. Uz Iecavu bija atvestas arī ģimenes no Kurzemes,» atceras 81 gadu vecā A. Ģeķe. «Tēvs bija vienkāršs zemnieks, taču vietējai valdībai slikts. Alfrēdam Kurtiņam, šejienes ciema izpildkomitejas priekšsēdētājam, bija naids uz viņu, tāpēc arī mūs izsūtīja.»
«Aizveda mūs uz Omskas apgabala Uļjanovskas rajonu. Sādža atradās 50 km no Omskas, blakus Irtiša tecēja,» stāsta R. Drizļenoka. «Memme pie cūkām strādāja, vārīja ēdienu un baroja; arī mēs no tā pārtikām. Citādi nezinu, kā būtu. Sākums gan bija briesmīgs – kolhozs nabadzīgs, nolaists. Sādžā tika savestas 50 ģimenes, visi strādāja, un drīz vien saimniecība uzplauka, dzīve palika labāka.»
1956. gada janvārī ģimene atgriezās Latvijā, bet tēvs veselības dēļ bija mazliet ātrāk palaists.
Lēģerī kopā ar kriminālajiem
Valērijs Ķirķis dzimis 1955. gadā Sibīrijā. Viņa tēvs Osvalds tika izsūtīts no Bārbeles pagasta «Arājiem». «Viņu apcietināja 1944. gada rudenī un 1945. gadā aizveda. Tēvs svešumā satika Hannu, kura par nacionālo partizānu atbalstīšanu bija deportēta no Ukrainas pilsētas Rivnes (kādreiz Rovna – aut. piezīme),» vecāku iepazīšanās stāstu «Bauskas Dzīvei» uztic V. Ķirķis. «Tēvs dzīvoja vīriešu lēģerī, kur bijuši arī krimināli tiesātie. Reiz viens tips spēcīgi iesitis viņam ar tabureti pa galvu. Tēvu bezsamaņā atradusi māte, kura ragavās vedusi mirušās sievietes uz upi. Viņš vēl dzīvs bijis iekrauts līķu kaudzē. Mamma viņu aizvilka uz baraku. Sievietes cietušo atsildīja un atkopa.» 1959. gadā uz Latviju braukuši četratā. V. Ķirķim ir trīs gadus vecāka māsa Larisa Romanovska.
Malkojot kafiju, sanākušie pārrunāja likteņa skaudros līkločus, kavējās atmiņās un dalījās laika griežos piedzīvotajā; izskanēja arī kuriozi atgadījumi, kas apliecina Sibīrijas skarbumā un ciešanās rūdīto ļaužu sīkstumu un gara spēku.
Rita Simsone novadpētniecības materiālu krātuvei atvēlēja līdzpaņemtās fotogrāfijas. Tās glabājusi viņas vecāmamma Emīlija Reirante, kura 1949. gadā tika aizvesta uz Sibīriju.
Klātesošie uzteica B. Krauzes uzņēmību, izsūtot ielūgumus un piemiņas dienā pulcinot kopā represētos un viņu tuviniekus. Tas tiek darīts nemainīgi jau kopš 1989. gada.
Muzikāli tematiskais sarīkojums «Veļupes krastos» norisinājās ciklā «Bārbele Latvijas simtgadē».
