Šāda doma radusies pēdējos gados, kad vairākkārt nācies sastapties ar virtuālo pasauli – internetu.
Šāda doma radusies pēdējos gados, kad vairākkārt nācies sastapties ar virtuālo pasauli – internetu. Daži aizrāvušies ar elektroniskajām vēstulēm jeb epastu, citi – ar «čatošanu» jeb tērzēšanu ar it kā nepazīstamiem cilvēkiem, kuri bieži vien izrādās skolas biedri, kolēģi.
Šajā reizē vairāk gribētu izteikt savas domas par «čatošanu». Varbūt ne visi ir aizrāvušies ar to, taču, ja kaut reizi mēģināts, savs viedoklis būs. Tie, kuri ar to nodarbojas regulāri, teiktu, tas pašlaik ir moderni.
Jau vairākus gadus arī Latviju ir pārņēmusi interneta mānija. Cits to izmanto darbam, cits gluži vienkārši laika nosišanai vai kaut minimālai nepiepildītu vēlmju īstenošanai. Tā pavadot laiku, cilvēks dzīvo citā pasaulē, citā vidē. Un bieži vien iztēlē to sāk uztvert par «īsto un pareizo». Rodas konflikts starp pakāpeniski iemācīto un apgūto pasauli un visai īsā brīdī apjaustu virtuālo telpu. Ja indivīds nav pietiekami nobriedis, šis konflikts var atstāt sekas personībā, ierastais «es» var pārvērsties par virtuālo «es», kuru neviens īsti nezina. Un mani māc šaubas, vai šajās saru- nās cilvēks tā īsti apzinās sevi…
Ilgāku laiku «pasēžot čatā», šķiet, ka daļa ceļ sev apkārt mūri. Izdomā tīkamus vārdus, saraksta par sevi to, kas nemaz nav patiesība, mēģina būt labāks vai ļaunāks. Kā nu kurā gadījumā ir izdevīgāk. Vairums darbību balstās sevis falsifikācijā un pārējo «čatistu» abstraktā uztveršanā.
Liela daļa cilvēku, uzturot elektroniskos kontaktus jeb stundām ilgi pavadot «čatā», zaudē vai maina daļu no sevis. Saņēmēja izjūtas nav redzamas. Tā ir kā runāšana ar sienu. Tādējādi sevi var «uztaisīt» tīkamu un arī ikdienā turpināt dzīvot iedomātā tēlā. Ieejot «čatā», mēs beidzam vienu eksistenci un sākam citu. Virtuālās pasaules dzīvi var pārnest atpakaļ uz ierasto pasauli.
Pats interesantākais, ka ar šīm izklaidēm nodarbojas ne tikai pusaudži, kuri to var materiāli atļauties, bet arī pieauguši cilvēki. Valsts iestādēs «čatot» pat ir labais tonis. Ļoti interesanti vērot, ka, beidzoties darba laikam, ap pieciem sešiem pēcpusdienā, «čatotāju» rindas jūtami sarūk. Tāpēc nav jābrīnās, ka bieži vien ir grūtības kaut ko dabūt no kādas valsts institūcijas un darbs nav paveikts laikā un tamlīdzīgi.
Laikā, kad iestādēs Latvijā parādījās pirmie datori, darba ražība nevis cēlās, kā tika prognozēts, bet gan kritās. Liela daļa strādājošo gluži vienkārši aizrāvās ar spēlītēm. Pašlaik tas nav aktuāli, tagad notiek «čatošana» vai pat spēlīšu spēlēšana internetā. Jācer, ka arī šī nelaime kaut kad pāries, līdzīgi kā pašas vienkāršākās izklaides datorēras sākumgados.
