Vēl joprojām saglabājušās dažas neskaidrības par lielinieku (komunistu) nākšanu pie varas 1919. gada sākumā.
Vēl joprojām saglabājušās dažas neskaidrības par lielinieku (komunistu) nākšanu pie varas 1919. gada sākumā. Liela daļa no pieejamajiem vēstures avotiem ir bijušo revolucionāru atmiņas, kas pierakstītas 40 gadu vēlāk. Tajās netrūkst neprecizitāšu un pierakstījumu savai «varonīgajai cīņai pret kapitālistiem». Komunista V. Ušacka atmiņās apgalvots, ka bruņotā sacelšanās Bauskā notikusi jau 1918. gada 28. decembrī, bet tas ir pretrunā ar citiem pieejamajiem dokumentiem. Padomju perioda vēsturnieku publikācijās minēts 1919. gada 4. janvāris, kad Bauskas darbaļaudis esot pārņēmuši varu pilsētā.
Munīciju slēpj drēbju skapī
Saprotams, ka toreizējā situācijā, kad no austrumu puses Latvijā ielauzās Sarkanā armija, aktivizējās nedaudzie vietējie lielinieki un to atbalstītāji. Tomēr apšaubāms ir V. Ušacka atmiņās pieminētais iepriekš izstrādātais bruņotās sacelšanās plāns, kas veidots no 13 punktiem. Gandrīz vai kā Ļeņina izveidotais valsts apvērsuma plāns Petrogradā 1917. gada oktobrī!
Bauskas lielinieku plāns paredzēja atbruņot vācu kareivjus un latviešu policistus, atbrīvot ieslodzītos, sagrābt ieroču un pārtikas noliktavas, kā arī pastu, telegrāfu un citas svarīgākās iestādes pilsētā, arestēt «reakcionārās buržuāzijas pārstāvjus» un izveidot represīvās iestādes – revolucionāro tribunālu un «čeku» –, lai cīnītos pret kontrrevolūciju. Šis apjomīgais plāns tad arī 4. janvārī bez asins izliešanas esot veiksmīgi izpildīts. No cietuma tikuši atbrīvoti 40 ieslodzīto (droši vien, ka lielākā daļa no tiem bija kriminālnoziedznieki).
Lai šī valstiski svarīgā iestāde nestāvētu tukša, viņu vietā tika ievietoti pilsētas policisti un uzņēmēji: Tīrmanis, Klēbergs, Ekerts un citi. Ekerts bija pilsētas domnieks un ādu apstrādes uzņēmuma īpašnieks. Viņa aresta iemesls bijis tas, ka viņa drēbju skapī revolucionāri atraduši paslēptas desmit šauteņu un sešus revolverus. Savukārt domnieks Lodings nav arestēts, jo pats labprātīgi uzrādījis savā alus brūzī starp mucām noslēptos ieročus.
Miliči bruņojas ar medību bisēm
Par tā laika notikumiem vērtīgas ziņas atrodamas arī pagājušajā gadā izdotajā bijušā baušķenieka Kārļa Skaldera atmiņu grāmatā «Laikmeta zīmē». Šajā izdevumā atrodamas rindas: «Tūlīt varu Bauskā savās rokās pārņēma strādnieki, nemaz negaidot sarkano armiju. Tika izdemolēts vīna veikals un alus brūzis. Dažus turīgākos arestēja, arī vairākus vietējos vāciešus. Tika dzerts uz nebēdu, kas izraisīja neparedzēti traģiskas sekas.»
Tātad jaunajai varai Bauskā ir bijusi pavisam cita pieeja reibinošo dzērienu jautājumā nekā pilsētas pagaidu domei. Revolucionārā attieksme pret alkoholu izpaudusies tā iznīcināšanā, izlaižot reibinošo dziru caur pašu varonīgāko revolucionāru gremošanas orgāniem.
7. janvārī Bauskai tuvojās no Vecsaules puses atkāpjošā vācu armijas nodaļa. Izraisījās sadursme ar vietējiem lieliniekiem, bet šī notikuma atspoguļojums atmiņu stāstījumos ir atšķirīgs. V. Ušacka atmiņās minēts, ka vācieši bijuši ap 150 vīru ar vairākiem ložmetējiem, toties Bauskas tautas milicijas vienība tiem stājusies pretī 27 vīru sastāvā, turklāt tiem bijis slikts apbruņojums – citiem tikai medību bises vai revolveri. Tas gan kaut kā nesaskan ar iepriekš minēto Ekertam, Lodingam, apkārtējiem muižniekiem atņemto ieroču daudzumu, kā arī pārņemtajām vācu ieroču noliktavām pilsētā. Savukārt K. Skalders pieminējis 30 vīru lielu vācu vienību ar vienu ložmetēju un šautenēm.
V. Ušacka atmiņās stāstīts, ka Bauskas miliči ieņēmuši pozīcijas pilsētas nomalē pie Plosta tilta, pielaiduši vāciešus tuvumā un tad atklājuši uguni. Vācieši apjukuši un pacēluši padošanās balto karogu, bet miliči devušies pāri aizsalušajai Mēmelei atbruņot pretiniekus. Vācieši, redzot nelielo pilsētas aizstāvju skaitu, pielaiduši viņus tuvumā un negaidot sākuši šaut.
Sīva kauja ilgusi pusotras stundas, bet, pārspēka spiesti, tautas miliči bijuši spiesti atkāpties, atstājot kaujas laukā septiņus kritušos, tajā skaitā komandieri – frizieri Pūpolu.
Vācieši nošauj pilsētas galvu
K. Skalders kā notikuma aculiecinieks šo kauju apraksta citādāk. Vācieši vienu jātnieku ir nosūtījuši uz pilsētu kā sūtni, lai vienotos par to izlaišanu caur pilsētu. Lielinieku varasvīri šo sūtni apcietinājuši (šāda rīcība pret parlamentārieti visos laikos tika uzskatīta par noziedzīgu), bet viņa vietā zirgā uzsēdinājuši iereibušu kurpnieku, kurš vāciešiem pieprasījis padoties. Vācieši to sagūstījuši, K. Skaldera tēva «Rigastu» kokzāģētavas trešā stāva logā uzstādījuši ložmetēju un tad, kad pāri Mēmelei kokzāģētavas virzienā devušies Bauskas kaujinieki, atklājuši uguni. Tad arī krituši Bauskas tautas miliči, jo vēlāk vācieši, dodoties caur Bausku, nekādu pretdarbību nav saņēmuši.
Sagūstīto kurpnieku Vinci vēlāk nošāvuši, tas pats liktenis sagaidījis arī pirmo neatkarīgās Latvijas Bauskas pilsētas galvu J. Kļaviņu, kurš tobrīd pildīja miertiesneša pienākumus Bauskā. J. Kļaviņa māsas atmiņās minēts, ka viņas brāli vācieši apvainojuši bruņota latviešu kareivja slēpšanā savā mājā, un pēc īsas pratināšanas viņu nošāvis Baltijas vācietis fon Šteins. J. Kļaviņš kā advokāts jau cara laikā esot panācis tiesā vairākus muižniekiem nelabvēlīgus spriedumus, kā arī Pagaidu valdības uzdevumā rīkojies pret vietējo vāciešu interesēm.
