Dzīves modeļi 21. gadsimtā ir tik atšķirīgi no klasiskajiem un pierastajiem.
Dzīves modeļi 21. gadsimtā ir tik atšķirīgi no klasiskajiem un pierastajiem. Vecmāmiņas par tādiem pat iedomāties nespētu. Lai atceramies pagājušās vasaras skandālu, kas Rīgā izraisījās ap geju gājienu. Latvijas galvaspilsēta vairs nav vienīgais precedents, kaut kas vēl skarbāks saistīts ar megapilsētu Maskavu.
Aizliegtās geju parādes rīkotāji 26. februārī iesūdzējuši tiesā Krievijas galvaspilsētas mēru Juriju Lužkovu, kurš publiski nodēvējis parādi par sātanisku aktu. Tā informē Krievijas ziņu aģentūras, un šo faktu apstiprina arī LETA. Maskavas mērs iepriekš nosodījis Rietumvalstu pilsētas par geju parāžu un homoseksuālu laulību atbalstīšanu, un janvārī viņš pavēstījis, ka “viena dzimuma cilvēku tā dēvētās mīlestības propaganda ir nepieņemama”. Tāds var būt autoritatīva režīma pārstāvja skatījums, kam sveša demokrātijas toņkārta.
Gana daudz par šo tēmu ir runāts un rakstīts, bet viss uzzinātais mani nespēj pārliecināt, kāpēc gan tāda eksponēšanās būtu vajadzīga. Sliecos domāt, ka tā ir ārišķība. Manuprāt, labu versiju sava dzīves stila izpausmei atradusi kāda cita sabiedrības daļa, proti, cilvēki, kuri sevi sauc par brīviem no bērniem (angļu valodā “childfree”), nevis bezbērnu (angļu valodā “childless”). Diemžēl tādu kļūst aizvien vairāk Eiropas vecajās un arī jaunajās valstīs. Gribam to pieņemt vai ne, jaunais gadsimts pieteicis sevi arī ar tādu ģimenes modeli. Vairāk par to lasāms arī īpašā mājaslapā internetā. Šis grupējums dalās domās, motivējot savu izvēli, un aicina diskusijās līdzīgi domājošus.
Manuprāt, tas tiešām ir veids, kā neuzbāzīgi un taktiski aplūkot tik personisku tēmu. Zinu, ka arī lesbietēm un gejiem ir sava sarunu telpa internetā, bet ar to viņiem tomēr nepietiek.
Tradicionālais ģimenes modelis kļūst aizvien irdenāks un trauslāks. Antropologu pētījumi pieļauj, ka šī tendence iezīmēsies aizvien izteiktāk. Ģimeni satur kopā dažādi nosacījumi, bet mūsdienās, kā zināms, dominē ekonomiskais izdevīgums, sadzīviskas ērtības, personības brīvība. Es tomēr palieku pie konservatīvās pozīcijas, zinot, kāds spēks piemīt stiprām saimēm un arī cilvēkiem, kuri jūt vajadzību audzināt bērnus. Kāda skolas gadu paziņa ir darījusi laimīgu pamestu zēnu, adoptējot viņu savā ģimenē. Kaut arī satiekamies reti, nevar nepamanīt šo triju cilvēku saskaņu un saderību. Sirdī ielīst siltums, kad sastopu brālīti un māsiņu, kuriem audžuvecāki ir kļuvuši par īstu māmiņu un tēti. Tādas emocijas nekas cits nespēj aizvietot.
