Turpinu pierakstīt mazdēla Elvja Ozoliņa valodas spēlītes. Tā šie prātojumi nosaukti bērnu žurnālā «Ezis».
Turpinu pierakstīt mazdēla Elvja Ozoliņa valodas spēlītes. Tā šie prātojumi nosaukti bērnu žurnālā “Ezis”. Ne ko pielikt, ne atņemt. Ja par tiem vēl var pasmaidīt, brīnišķīgi – diena kļūst gaišāka.
Omīte ievēro, ka mazdēls šķirsta lasāmo grāmatiņu no beigām, un aizrāda. Elvis attrauc: “Es sākumu jau izlasīju.”
Ziema, auksti. Ome velk Elvim vienu džemperi, otru… “Kas es esmu, velcējkakls?” dusmīgi nosaka puika.
Dārzā, ābolus lasot, tos šķirojam. Vienā traukā – skaisti un veseli, otrā – bojāti. Elvis met visus kopā, un ome aizrāda: “Tā ne, no skaistajiem āboliem spiedīsim garšīgu suliņu.” Mazdēls atbild: “Un no sliktajiem āboliem būs riebīgā sula…”
Gatavojamies ēst vakariņas. Ome sev paņem lielo šķīvi, bet Elvim liek mazo. “Man arī lielo, uz tā varēs visu atrast,” izskan protests.
Skatoties grāmatā, spriežam, ka zeme ir apaļa. “Apaļāka nekā tava galva?” vaicā Elvis.
Braucam ar autobusu. Veroties pa logu, Elvis pēkšņi jautā: “Vai koki skrien ar saknēm?”
Vārdadienas ballīte – draudzenes, dauzīšanās, saldumu ēšana un arī pumpas. Pieaugušie apspriež šo “kaiti”, un Elvis iespraucas ar jautājumu tētim: “Tev arī no draudzenēm metas pumpas?”
Ome: “Kā iet?” Elvis: “Labi.” Ome: “Ko dari?” Elvis: “Labi.”
Pēc lietus pagalms peļķēs. Elvis draiskojas ar ūdeni, un ome aizrāda: “Iebāzīšu peļķē, ja neklausīsi.” Priecīga atbilde: “Kurā?”
Mazdēls spalgi iekliedzas. Ome: “Man no tava bļāviena ausis aizkrita.” Zēns jautā: “Kur tās aizkrita?”
Vakarpusē pastaigas laikā iznāk iet gar bērnudārzu. “Visi bērni novākti…” Elvis saka mammai.
Ome skalda bluķi un liek Elvim paiet maliņā. “Kad būšu liels, skaldīšu malku. Kad tu būsi maziņa, tad tu arī nenāksi klāt,” prātīgi nosaka puika.
No rīta, ejot ārā, velkam gumijas zābakus. Elvis vaicā: “Šitie ir lietus zābaki? Vēl man ir ziemas zābaki.”
Omītei tāda sajūta, ka kaut kas iekož mugurā, bet, neko neatradusi, viņa nosaka: “Nervi…” Elvis smej: “Nerviem jau nav mutes.”
I. VILCIŅA Ceraukstē
