Turpinām iztirzāt tēmu par neuzticību. Paldies lasītājiem, kuri iesaistās šīs rubrikas veidošanā. Gaidām jūsu vēstules ar reāliem (un varbūt izdomātiem) stāstiem par šo problēmu. Bet var būt šī nemaz nav problēma?
Turpinām iztirzāt tēmu par neuzticību. Paldies lasītājiem, kuri iesaistās šīs rubrikas veidošanā. Gaidām jūsu vēstules ar reāliem (un varbūt izdomātiem) stāstiem par šo problēmu. Bet var būt šī nemaz nav problēma?
Pirms 22 gadiem apprecējos. Tas nenotika pēkšņi, ar tagadējo dzīvesbiedru draudzējāmies trīs gadus. Pēc kāda laika piedzima meitiņa. Vīrs bija uzmanīgs, čakls, gādājām visu nepieciešamo. Papildus algām audzējām dārzeņus, pārdevām tirgū, nopirkām mašīnu. Protams, kādreiz gadījās sastrīdēties, vīrs atvainoties nāca ar ziediem, citreiz arī ar šampanieti. Strīda iemeslu pārrunājām un to aizmirsām. Pēc astoņiem gadiem piedzima dēls. Kas vēl būtu vajadzīgs pilnīgai laimei?
Sākās pamazām – vīrs nedēļas nogalēs mēdza iedzert. Tad sāka lietot alkoholu aizvien biežāk, katrreiz taisnojoties un solot: «Nekad vairs!». Dzērumā tika sarunātas visādas rupjības, no rīta lūgta piedošana. Cīnījos visādi: dusmīga ilgi nerunāju, draudēju ar šķiršanos, vedu pie ekstrasensa, lūdzu, lai ietekmē vecāki. Nelīdzēja nekas! Pati strādāju veikalā, katru dienu saskarsme ar cilvēkiem, tāpēc centos regulāri apmeklēt frizieri, kosmetologu. Tikmēr vīrs neatlaidīgi «ripoja no kalniņa lejup». Uzradās jauni draugi. Un vienā jaukā dienā es sapratu: man pietiek! Tas ir bezjēdzīgi – scēnas, skandāli, kuru dēļ tikai bojāju veselību un nervus. Vīrs kļuva arvien nevīžīgāks ārienē, apģērbā. Kad gadījās «atelpas» brīži un fizioloģiska vajadzība pēc seksa, tuvība notika mehāniski, bez jebkāda maiguma. Es vairs nevarēju atraisīties, tajos brīžos nāca atmiņā visi vīra zaimi, pārestības. Tagad šķiet neticami, ka šis cilvēks kādreiz prata atvainoties un dāvināt ziedus.
Pašlaik skaļu skandālu mūsu ģimenē nav. Kad kārtējo reizi vīrs atnāk tiktāl piedzēries, ka nevar atrast istabas izejas durvis, es tās parādu. Un vēl kas – man viņa kādreiz ir žēl, bet ne kā mīļa cilvēka – kā slima dzīvnieka…
Šķiršanās? Mēs vairs neesam tik naivi, lai ticētu, ka dzīve ar jaunu – «līmētu» – ģimenīti pēkšņi atnesīs laimi. Mūsu vecumā, visticamāk, mēs katrs atrastu sev otru pusīti arī no kādas izjukušas ģimenes. Taču nāks līdzi savi ieradumi, tradīcijas, bērni, kurus no sirds iemīlēt kā savus, es uzskatu, nespēj neviens…
Tagad par «kreisajiem soļiem». Ar K. bijām pazīstami sen, gadījās būt kopā pie paziņām jubilejās, satikāmies uz ielas, ēdnīcā pusdienlaikā. Viņš: «Tev īsi mati piestāv labāk, bet krāsas tonis – iepriekšējais.» Vīrs nebija pamanījis īsākus matus, kur nu vēl jauno krāsu! Braucot uz Rīgu, K. paņēma mani līdzi iepirkties. «Tev ļoti piestāv balta krāsa», – arī tas mani patīkami pārsteidza. Viņš man bieži piezvanīja, papļāpājām. Kādu dienu es pusdienoju ciemata ēstuvē. Ienāca K., pasūtīja kafiju un apsēdās pie mana galda, sasveicinājāmies. Un tad viņš bez jebkāda ievada teica: «Es tevi gribu!» Es pavisam mierīgi atbildēju: «Labi, bet ar noteikumiem: nekādu solījumu, nekādu pienākumu, nekad neapspriedīsim savas otras pusītes.» K. arī jau sen bija precējies.
GUNDEGA
(vārds mainīts)
Turpinājums nākamajā «Laimes atslēdziņā».
