Turpinām iztirzāt tēmu par neuzticību.
Turpinām iztirzāt tēmu par neuzticību. Pateicamies lasītājiem par uzdrošināšanos šajā delikātajā jautājumā dalīties ar citiem. Atgādinām, ka jūsu vārds paliks anonīms, ja to vēlēsities.
(Nobeigums. Sākums 24. decembra laikraksta numurā, lappusē «Ģimene. Manas mājas».)
Jauniešiem TAS notiek ātri, mums ar K. ne. Braucām patērzēt uz kafejnīcām ārpus ciemata, apmeklējām teātra izrādes. Vīrs, aizvien biežāk «saguris», manā uzvedībā pārmaiņas nemanīja. Reiz pavasarī, braucot uz upi, K. teica: «Paskaties! Cik pasakaini zied pienenes pļavā! Paliekam tepat, upe pagaidīs. Pienenes ātri nozied.» Tur arī notika mūsu pirmā tuvība. Tas bija maigi, saudzīgi, mīļi. Mājās, klausoties vīra krākšanā un analizējot savu piedzīvojumu, nobijos no secinājuma: man nav ne mazāko sirdsapziņas pārmetumu! (Vai mans vīrs vispār zina, kā zied pienenes un cik tās ātri nozied?!…)
Tā tas turpinājās kādu pusgadu, līdz saklausīju K. balsī īgnumu un pārmetumus pret likumīgo sievu. Pārtraucu visu bez ierunām.
Ziemā mums bija kāzu jubileja. Tā bija pirmdienā, manā brīvdienā. Sakārtoju istabas, klusībā naivi domāju, ka vīrs atcerēsies. Pēkšņi, pēc divu mēnešu starplaika, ciemos ienāca K. ar frēziju pušķi manā mīļākajā – ziloņkaula – krāsā. «Apsveicu tevi kāzu jubilejā! Man tevis pietrūkst. Piezvani man!» Nezvanīju, jo negribēju, lai manis dēļ pavisam izjuktu K. ģimene. Vakarā vīrs pat neieminējās par kaut kādu kāzu jubileju, nebrīnījās, no kurienes radušās puķes, kaut gan nevienam ģimenē jubilejas nebija…
Manu tagadējo mīļāko – J. – satiku ambulancē, pie ārsta kabineta durvīm. Atceros – sēž vīrietis ar savainotu roku. Prasu: «Vai daktere jau pieņem?» Atbilde: «Tūlīt nāks. Jūs ejiet pirmā.» Laikam es J. tobrīd šķitu nožēlojama, ar aizsmakušu balsi, asarojošām acīm. Es teicu: «Nē, es pagaidīšu, jums savainota roka.» Kad es izgāju no ambulances, J. gaidīja, piedāvāja aizvest uz aptieku un uz mājām. Pie mājām J. jautāja: «Vai mēs varētu kādreiz satikties?» Biju slima, koķetēt nebija vēlēšanās, pateicu, kurā veikalā strādāju un ka droši vien pēc nedēļas būšu darbā.
Pēc desmit dienām J. atbrauca… Tā mēs brīnišķīgi pavadām dažkārt romantiskus vakarus, dažkārt pusi dienas. Saņēmu arī bildinājumu, jo J. ir juridiski brīvs, bērni pieauguši. Atrunājos ar to, ka negribu uzvelt viņam rūpes par dēlu (meita jau strādā). J. cenšas pārliecināt, ka savā dzīvē pēc pāris gadiem aizies arī dēls, un es palikšu viena ar vīru. Vārdadienā J. man uzdāvināja auskariņus, ieliku ausīs… Vīrs neredzēja jaunumus, kaut arī neesam tik bagāti, lai iegādātos rotaslietas. Tā mana dubultā dzīve rit jau gandrīz gadu.
Cienījamie vīrieši! Šis raksts ir jums (tāds varētu būt virsraksts). Šajā rubrikā parasti «uzstājas» tikai sievietes, bet ļoti gribētu izlasīt kāda vīrieša viedokli. Neesiet vienaldzīgi, rakstiet!
Dažkārt iedomājos, kā lai izkļūst no šīs situācijas. Pēc rakstura neesmu «kreiso soļu» piekritēja, pati nemeklēju mīļākos, neesmu sabiedriska, skaļa, nepatīk lieki vērst uz sevi uzmanību. Dodiet padomu manam vīram, kā mani atgūt! Varbūt kādam ir līdzīga pieredze, neturiet to pie sevis! Pēc kādiem kritērijiem jūs, godātie kungi, izvēlaties «kreiso soļu» pavadones? Jāsaka, ka fiziski daba man pāri nav darījusi, tāpēc pieneņu pļavā varu atļauties sauļoties kā nūdistu pludmalē, protams, divatā.
Tomēr – lai arī patīk «kreisie soļi», stabila ģimene ir pamats sekmēm visās jomās, bērnu drošībai, pašcieņas celšanai. Visam! Bet man nav izvēles…
Kad manai pacietībai pienāks gals un es pieņemšu vēl spēkā esošu bildinājumu, domāju, ka vīram tā būs TRAĢĒDIJA. Ar šausmām redzu, kā mainās arī bērnu attieksme pret viņu, lai gan es necenšos viņus ietekmēt.
GUNDEGA (Vārds mainīts.)
