Televīzijas ekrānos pēdējā laikā manīta reklāma, kurā trīs cienījama vecuma tantītes niekojas, zvanot pa mobilo tālruni uz zoodārzu: «Vai krokodils pie telefona?».
Televīzijas ekrānos pēdējā laikā manīta reklāma, kurā trīs cienījama vecuma tantītes niekojas, zvanot pa mobilo tālruni uz zoodārzu: «Vai krokodils pie telefona?»
Tas man lika atcerēties gadījumu pirms gadiem desmit, kad mobilais telefons vēl nebija katram kabatā. Un notika tā, ka vienas telefona sarunas dēļ izraisījās pamatīga ķibele.
Iegribas telefonkarti
Cilvēki, kurus interesē dārzkopība, 90. gadu sākumā mēdza braukt uz Tallinu. Tur notika starptautiska mese – dēstu un stādu gadatirgus, izstāde, ziedu kompozīciju parāde. Arī man gadījās doties turp. Mūsu autobuss iebrauca Tallinā iepriekšējā vakarā pirms izstādes atklāšanas. Iekārtojušās viesnīcā, pa ceļam jau iepazinušās, vienas istabiņas biedres devāmies pastaigā pa vakarīgo kaimiņzemes galvaspilsētu. Ieskatījāmies veikalu skatlogos, avīžu kioskos. Tur pamanījām, ka igauņu telekartes ir ļoti glīti noformētas, ar Tallinas karti, attēliem. Annijai tūlīt gribējās vienu tādu nopirkt un piezvanīt mājiniekiem.
Mēģinājām gan viņu atrunāt no šīs idejas, jo kas nu var notikt dažās stundās. Ja arī kas atgadījies, vienā mirklī turp aizlidot nevar, turklāt rītvakar jau būsim mājās. Tomēr pēc brīža telefona karte viņai bija rokā un tuvākā tālruņa kabīne sameklēta. Sazināšanās un dzirdamība teicama, pie tālruņa pienākusi jaunākā meitiņa. Annija steidza atgādināt, lai tētis braucot pretī un Rīgā gaidot, kā norunāts – desmitos vakarā pie centrālās stacijas.
Nākamā diena nesa vilšanos, jo sakarā ar samazinātu finansējumu agrākie ziedu svētki bija sarukuši līdz parastam gadatirgum. To varēja izstaigāt pāris stundās. Vienojāmies, ka vēl iziesim loku pa Tallinu un dosimies atceļā.
Taču sagadījās tā, ka divi grupas biedri pastaigā apmaldījās. Viņu draugs vairākkārt mēģināja zvanīt viņiem uz mobilo tālruni, taču atbildes nebija. Klaigājot un čalojot pamanījām, ka uz aizmugurējā sēdekļa ik pa laikam kaut kas izmisīgi čīkst. Vienā brīdī sapratām, ka tas ir mobilais tālrunis, pa kuru tiek meklēti mūsu pazudušie. Tas nebija paņemts līdzi, bet atstāts ceļasomā autobusā… Viss gan beidzās labi, jo autobusu viņiem izdevās atrast.
Visu nakti gaida mammu
Mājupceļš pagāja bez sarežģījumiem, bet norunātajā vietā Rīgā Annijas vīrs mūs negaidīja. Pēdējais autobuss uz Bausku bija aizbraucis, ienāca prātā, ka jāmeklē naktsmājas pie kādiem Rīgas draugiem. Nopirkusi telekarti, Annija izmisīgi centās sazināties ar mājām, līdz beidzot tālruņa klausuli pacēla dēls. Uz jautājumu, kur ir tētis, puika atbildēja – kaimiņam kuļ labību. Vakarnakt līdz rītam viņš nīcis Rīgā pie stacijas, gaidot mammu, un neviens nav sapratis, kas notiek. Annija taču speciāli zvanījusi, ka tajā pašā vakarā būs mājās…
Nu mēs apjautām, ka pārpratums atgādina bērnu spēli «Klusie telefoni», kurā ausī iečukstētie vārdi līdz pēdējam spēles dalībniekam nonāk neatpazīstami. Meitēns mammas sacīto bija pārpratis, meties meklēt tēti, lai braucot nu mammai tūlīt pakaļ. Tas arī ticis izdarīts.
Vēl četras naksnīgas stundas grozījāmies Rīgas centrā, līdz Annijas vīrs, lāga puisis, tomēr atbrauca mums pakaļ. Noguris un noputējis viņš gandrīz visu ceļu nebilda ne vārda. Bet šī gadījuma mācība ir vienkārša – telefons nav rotaļlieta, bet sazināšanās līdzeklis.
