Pēc rajona graudaudzētāju un pārstrādātāju kooperatīvās sabiedrības «Bauskas grauds» kopsapulces lauku vīri un sievas izklīda apmulsuši.
Pēc rajona graudaudzētāju un pārstrādātāju kooperatīvās sabiedrības «Bauskas grauds» kopsapulces lauku vīri un sievas izklīda apmulsuši. Cits sprieda, ka varbūt jāmeklē kuģis, lai Latvijas laukos izaudzēto aizvestu pāri ūdeņiem uz zemēm, kur cilvēki mirst badā. Cits gudroja, ka jāslēdz vismaz līgums par graudu glabāšanu. Tie, kuri gribēja, bija publiski izrunājušies un izteikuši savu nemieru, bet ar to viss arī beidzās.
Zemnieki kļuva par lieciniekiem tam, kā amatvīri no Latvijas galvaspilsētas saka, kas kuram būtu jādara un vēl piebilst, ka neviens nesāks pirmais. «Rīgas dzirnavnieka» ģenerāldirektors Silvestrs Gerhards teica, ka graudu tirgus sistēma jāmodelē ne tikai divpusīgi – audzētājiem un pārstrādātājiem –, jābūt arī trešajam – valstij. Spruča kungs, Latvijas Labības tirdzniecības aģentūras ģenerāldirektors, paziņoja, ka valsts labības rezerve ir instruments, ar kuru ietekmēt tirgu un noturēt cenu, kas neļauj aiziet postā ražotājiem. Labības tirdzniecības aģentūra iepirks to, ko nepaņems dzirnavnieki. «Es iešu aiz jums,» skaļā balsī deklarēja vienīgās valsts institūcijas pārstāvis, kurš atrada laiku atbraukt līdz mazpilsētai. Aicināts bija arī Zemkopības ministrijas valsts sekretārs Jānis Lapše. Baušķenieki, būdami vieni no lielākajiem graudaudzētājiem Latvijā, tomēr būtu pelnījuši, lai kaut vienu reizi gadā ar viņiem tiktos arī ministrijas darbinieki, nav taču Bauska tik tālu no Rīgas.
Žurnālistes naivumā gaidīju, ka arī kāds lielais vīrs tomēr pateiks pieļaujamās iepirkuma cenas. Teiksim, minimālā varētu būt tāda, bet maksimālā – tāda. Vienīgais, ko sapratu, ka zemāk par 70 latiem kviešu tonna nemaksās. Vietā atgādināt Rundāles pagasta zemnieka Arvīda Kraņevska sacīto, ka abām pusēm – audzētājam un pārstrādātājam – jābūt korektiem biznesa partneriem. Patiešām, vai zemnieks ar savu darbu nav pelnījis saprotošu attieksmi? Viņš tomēr ir sējis un strādājis, jau iepriekš zinādams, ka ienākums būs mazāks, jo visam cenas cēlušās, bet viņa izaudzētajai produkcijai – slīdējušas uz leju.
Reizēm domāju, vai latviskā pašcieņa un pacietība ir tās slavējamākās īpašības? Lauku ļaudis katrs citādāk nes to savu smagumu, cerēdami, ka izdosies. Vidzemnieki vieni paši tā drošāk saspurojās. It kā neko nepanāca. Bet Eiropas Savienībā, uz kuru mēs tiecamies, zemnieki, ja viņiem bezkaunīgi dara pāri, tomēr atļaujas aktīvu rīcību likuma ietvaros – ne tikai runas. Šķiet, es nekļūdos, tā domādama, jo arī 20. martā Rīgā notikušais Latvijas graudu audzētāju, glabātāju un pārstrādātāju savienības 4. kongress nedeva atbildes uz baušķenieku jautājumiem.
