Savulaik, tuvojoties tautas nobalsošanai par iestāšanos Eiropas Savienībā, viens no uzmundrinājumiem bija, cik ļoti apvienotajā Eiropā aizsargā lauksaimniekus.
Savulaik, tuvojoties tautas nobalsošanai par iestāšanos Eiropas Savienībā, viens no uzmundrinājumiem bija, cik ļoti apvienotajā Eiropā aizsargā lauksaimniekus.
Mums stāstīja, cik spēji savienības atbalsta politika attīsta vietējo lauksaimniecību un citus brīnumskaistus argumentus. Bet vai kāds valdības vīrs vai sieva minēja sekas, ko šādas politikas dēļ Eiropā un nu arī Latvijā izjūt sabiedrības citas grupas? Tās ir vienas no augstākajām pārtikas cenām pasaulē, par ko maksājam mēs – patērētāji.
Plaša atbalsta politika lauksaimniecībai Eiropā veidojās grūtajos pēckara gados, kad praktiski visā kontinetā bija iznīcināta ražošana un eiropiešiem trūka lauksaimniecības izstrādājumu. Tajā laikā šāda politika bija saprotama un atbalstāma, taču to nevarētu teikt par mūsdienām, kad Eiropas Savienībā vērojama lauksaimniecības izstrādājumu pārprodukcija. Iespējams, daudzi lasītāji ir gatavi nostāties lauksaimnieku pusē, sacīdami, vai tad mums žēl…
Lobiji produktu dārdzībai
Ekspertu aprēķini liecina: ja augsta līmeņa biznesa pusdienas, piemēram, Vācijā tiktu pagatavotas par 1000 eiro, tad analogas pusdienas ASV izmaksātu tikai 600 eiro. Turklāt milzīgā cenu starpība nav panākta atšķirīgu virtuves darba izmaksu dēļ, bet gan tieši uz lauksaimniecības produktu cenu starpības rēķina.
“Pateicoties” lauksaimnieku spēcīgajiem lobijiem Eiropas lielākajās valstīs, piemēram, banāni Latvijā maksā aptuveni par 400 procentiem vairāk nekā dažādu barjeru nenospiestā tirgū. Sevišķi augstas cenas salīdzinājumā ar pasaules cenām Eiropas Savienībā ir arī tādiem produktiem kā gaļa, labība, cukurs, siers, vīns, olīvas un citrusaugļi. Ja produktu cenas Eiropas Savienības lauksaimnieku ražojumiem neietekmētu dažādas piemaksas, subsīdijas un muitas nodevas, tad, veicot nelielus aprēķinus, kļūst skaidrs, ka Latvijā cukurs un rīsi varētu maksāt aptuveni Ls 0,20, apelsīni – Ls 0,40, bet banāni – Ls 0,30. Savukārt zivis un olīveļļu varētu iegādāties par vairāk nekā 30% zemāku cenu.
Lai arī olīveļļu daudz lētāk ražot tādās valstīs kā Turcija, Libāna, Sīrija, Tunisija vai Maroka, tomēr 95% šīs produkcijas, kas atrodas Eiropas veikalu plauktos, izgatavota tieši Spānijā, Itālijā un Grieķijā. Kā liecina Velsas Universitātes pētījumu dati, vidēji ikviena ģimene Eiropas Savienībā katru gadu nekonkurētspējīgajiem lauksaimniekiem piemaksā 750 latu.
Lietderīgāk uzlabot infrastruktūru
Pieņemu, kāds joprojām iebildīs, ka arī lauksaimniekiem gribas ēst un jāskolo savas atvases. Protams, bet vai tas ir godīgi situācijā, kad lauksaimniecībā nodarbināti vidēji septiņi procenti Eiropas Savienības iedzīvotāju, veltīt šai sfērai 55% no kopējā Eiropas budžeta līdzekļiem? Vai gan nebūtu lietderīgāk lielu daļu šo līdzekļu ieguldīt mūsu valstu infrastruktūras modernizēšanā, augsto tehnoloģiju ražošanas attīstībā un lauksaimnieku profesionālajā pārkvalifikācijā? Augsto tehnoloģiju ražošana un inovatīvā ekonomika ir sfēra, kur mēs, eiropieši, ar savām zināšanām varam konkurēt pasaules tirgū.
Lauksaimnieciskā ražošana bieži vien ir krietni izdevīgāka citās klimata joslās, kur iespējams izaudzēt līdz pat četrām ražām gadā. Turklāt nereti tā ir vienīgā joma, ar kuru pasaules tirgū var konkurēt t. s. jaunattīstības valstis.
Cīņa pret nabadzību – liekulība
Piekopjot līdzšinējo lauksaimniecības politiku Eiropas kontinentā, mēs vienīgi iegrūžam lielākā nabadzībā jaunattīstības valstu cilvēkus. Tā, piemēram, pirms vairākiem gadiem Eiropas Savienības uzņēmēji uz Kamerūnu sāka eksportēt dotētu broileru gaļu, kā dēļ šajā nabadzīgajā valstī tika likvidēts 110 000 darba vietu.
Šajā situācijā Eiropas valstu līderu solījumi piešķirt finanšu līdzekļus 0,7% apmērā no nacionālā kopprodukta cīņai ar globālo nabadzību izklausās pēc liekulības. Savukārt septiņi procenti Eiropas Savienības iedzīvotāju, lauksaimnieku, uzspiestā griba pārējiem 93% sabiedrības izskatās pēc pamatīgas lauksaimnieku kundzības. Jāatzīmē, ka Eiropas sociāldemokrāti, cenzdamies uzlabot dzīves līmeni Eiropas Savienībā un pārējā pasaulē, uzstājas pret šo greizo Eiropas lauksaimniecības politiku. Manuprāt, arī mums būtu jāaizstāv nauda mūsu maciņos, ko varētu ietaupīt, nemaksājot nesamērīgi augsto cenu par bieži vien nekonkurētspējīgiem Eiropas lauksaimnieku ražojumiem.
I. JAKOVELS, politikas zinātnes bakalaurs
