Pēdējos gados bieži izskan frāzes par atvērtu sabiedrību, iedzīvotāju iesaistīšanos lēmumu pieņemšanā, cilvēku regulāru informēšanu par valsts un pašvaldību iestādēs notiekošo.
Pēdējos gados bieži izskan frāzes par atvērtu sabiedrību, iedzīvotāju iesaistīšanos lēmumu pieņemšanā, cilvēku regulāru informēšanu par valsts un pašvaldību iestādēs notiekošo. Rietumu eksperti iesaka stiprināt pilsonisko sabiedrību, sniedz tam atbalstu, arī pašmāju politikas veidotāji neatpaliek.
Sabiedrisko attiecību speciālistu viena no darbības jomām ir sabiedriskās domas veidošana, informēšana, saskaņas radīšana sabiedrībā. Latvijā viņi vairāk darbojas biznesa vidē, Eiropas Savienības jomā, daļa arī valsts institūcijās. Bet kas notiek pašvaldībās?
Pēdējā laikā īpaši vērojams, ka daļai pašvaldību pārstāvju nav skaidrs, ko nozīmē sabiedrības informēšana. Tā nav tikai preses pārstāvju ierašanās uz sēdi. Tas ir darbs ar masu saziņas līdzekļiem nevis tā, ka preses pārstāvji meklē informāciju, kura dažkārt tiek pasniegta ne visiem pa prātam. Šis darbs prasa, lai katra institūcija sniegtu vienotu, saskaņotu informāciju. Sabiedrībai tā jāsaņem un būtu jāpauž savs viedoklis.
Tik tālu – kā vajadzētu būt. Taču ir lietas otra puse – kā ir. Par ko interesējas, piemēram, Bauskas rajona iedzīvotāji? Vai viņi tiešām ik pa laikam piedalās nevalstisku organizāciju aktivitātēs, apmeklē pašvaldību sēdes, iesniedz priekšlikumus, lai tiktu uzlabota vietējās pārvaldes darbība un radīta saikne starp cilvēkiem un kaut vai vietējo varu? Sliecos domāt, ka tas tā vis nenotiek.
Domājams, ka provincē galvenais informācijas pārraidītājs ir vietējā prese. Pieļauju, ka lielu daļu iedzīvotāju neaizrauj, kādos projektos piedalās viņu tuvumā esošā institūcija, kāds labums no tā būs sabiedrībai. Ne visiem ir pieejamas modernas tehnoloģijas. Patiesībā, vai tās daudzus interesē?
«Laba ziņa ir vēsts par slikto» – tā mēdz teikt žurnālisti. Gribas vai ne, bet jāpiekrīt. Atšķirībā no amerikāņiem, kas ar savu nāciju lepojas visur, mēs to darām hokeja čempionāta laikā. Labākajā gadījumā – ja prezidentei bijusi veiksmīga tikšanās ar NATO, ES vai ASV pārstāvjiem.
Pilsētā tika paaugstināti apkures, ūdens un kanalizācijas tarifi. Rezonanse būs negatīva, bet vai tiek izprasts, kādēļ tas tiek darīts? Pieļauju – ne vienmēr.
Tādēļ ne vienmēr esam gatavi lepoties ar sasniegto mūsu pusē, bieži ir negācijas. Iedzimtais kautrīgums vai vāciešu vēsturiski ietekmētā mazvērtība?
Noslēgumā – negribētos domāt, ka valsts un tās iedzīvotāju saiknes veidošana arī paliks pusratā. Gribētos ticēt, ka abas puses atradīs kopīgu valodu un intereses.
