Stāvēju daktera kabinetā un raudāju. Viņš prasīja 500 latu par meitas operāciju, bet man tādas naudas nebija. Nezināju, ko darīt, jo tobrīd Ivetai pēc mugurkaula traumas jau nekustējās kājas, atceras iecavniece Margrieta.
Stāvēju daktera kabinetā un raudāju. Viņš prasīja 500 latu par meitas operāciju, bet man tādas naudas nebija. Nezināju, ko darīt, jo tobrīd Ivetai pēc mugurkaula traumas jau nekustējās kājas, atceras iecavniece Margrieta.
Aicina ziedot
Tas notika 1997. gada novembrī Latvijas Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā. Iecavas vidusskolas 10. klases audzēknei, veselīgai, sportiskai meitenei, rudenī sākusi sāpēt mugura. Sāpes pārgājušas uz kājām, tās kļuvušas nejutīgas, un grūti bijis spert soli. Traumatologi Rīgā secinājuši, ka tikai ķirurģiska palīdzība var ļaut meitenei piecelties no gultas. Uzzinājusi, ka par meitas operāciju jāmaksā, māte Margrieta Tarabukina lūdza palīdzību laikraksta «Bauskas Dzīve» redakcijai.
Aicinājumu ziedot Ivetas Tarabukinas ārstēšanai «Bauskas Dzīve» publicēja 1997. gada 10. decembrī. Informācijā teikts, ka meitenei jāveic operācija un par to jāmaksā 150 latu.
«Bauskas Dzīves» pastāvēšanas laikā tā, šķiet, bija pirmā reize, kad šādam nolūkam tika aicināti atsaukties ziedotāji. Aizkustinājuma pilni bija mirkļi, kad cilvēki uz redakciju nesa naudu, atceras Sarmīte Rikmane, «Bauskas Dzīves» Lasītāju kluba vadītāja. Viņas pārziņā ir redakcijas rīkotās labdarības akcijas.
«Visbiežāk tās nebija lielas summas, pieci lati jau bija daudz. Cits atnesa divus, cits vienu latiņu, cik nu katrs varēja atļauties. Ziedoja arī dažas iestādes, tomēr visatsaucīgākie bija mūsu lasītāji, veci ļaudis, daža jauna māmiņa, skolās audzēkņi vāca ziedojumus Ivetai,» atceras Sarmīte. Viņa «Bauskas Dzīves» labdarības akcijas vārdā neilgi pirms Ziemsvētkiem naudu aizveda Ivetas māmiņai kopā ar veselības vēlējumiem.
Norēķinās trīskārtīgi
Pirmā operācija notika 1997. gada 8. decembrī, taču tā neizdevās. Iveta nespēja piecelties no gultas – kājas neklausīja. Otrreiz meitene tika operēta 22. decembrī. Jau pēc trim dienām Iveta brauca mājās, kur pamazām mācījās staigāt. Pēc tam 1998. gada februārī viņa devās uz atveseļošanās kursu centrā «Vaivari».
«Bauskas Dzīve» sekoja, kā meitene atgūst veselību. Liels bija redakcijas pārsteigums, 1998. gada janvāra beigās saņemot ziņu no toreizējās Bauskas rajona slimokases. Tās vadītāja Mirdza Brazovska informēja, ka ziedojumu vākšana bijusi gluži lieka, jo slimokase par Ivetas operācijām un atveseļošanos Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā samaksājusi pilnībā.
Meitenei vēl nebija 18 gadu, un viņai nebija jāmaksā pat pacienta nodeva, vēl dažas dienas pirms šīs publikācijas tapšanas atgādināja Mirdza Brazovska, tagad jau Viduslatvijas slimokases Bauskas filiāles vadītāja. Turklāt Ivetai Tarabukinai neilgi pirms operācijas bija nopirkta arī veselības brīvprātīgās apdrošināšanas polise. Mirdza Brazovska šo gadījumu labi atceras, kaut arī 1998. gada janvārī samaksātie rēķini jāmeklē Viduslatvijas slimokases arhīvā.
Uz tiem pašiem palagiem
Šo rindu autore atceras, kā, atbildot uz «Bauskas Dzīves» jautājumiem, situāciju skaidroja Traumatoloģijas klīnikas direktors Valdis Zatlers. Viņš pauda, ka Ivetu Tarabukinu operējušais ķirurgs Egils Štrauss tobrīd praktizējis kā privātārsts. Pacientes māte par to brīdināta, un par maksājumu viņai izsniegta kvīts.
Margrieta Tarabukina notikušo atceras ļoti labi, arī kvītis par maksājumiem slimnīcai ir saglabātas, tāpat kā meitai veiktie rentgena uzņēmumi. Kvīts tiešām izsniegta par 150 latiem, bet samaksāts vēl vairāk. «Taču bērna dēļ biju gatava uz visu,» teic pacientes māte.
To, ka meita noguldīta privātprakses gultā, māte uzzinājusi tikai pēc notikušā. Par to Margrieta tobrīd domājusi vismazāk. Iveta mocījusies sāpēs, un galvenais šķitis, lai viņa ātrāk saņemtu palīdzību. Kurš var iedomāties, ka valsts finansētā klīnikā vienā palātā ir gan slimokases apmaksātas, gan privātprakses gultas, spriež Margrieta. Nav taču atsevišķas operāciju zāles privātārsta un citiem pacientiem. Ir tā pati elektrība, aparatūra, palagi un citi resursi.
Tā bija pirms sešiem gadiem. Vai tagad būtu kas mainījies? Atliek vienīgi brīnīties, kā daži ārsti spēj strādāt astoņas stundas valsts darbā un tikpat vai pat ilgāk un katrā ziņā labāk – privātpraksē. Viņiem taču diennaktī nav vairāk stundu kā citiem.
Maksājiet vai vediet atpakaļ!
Tas, ka ārstam jāmaksā tik, cik prasa, ir kļuvis gandrīz par likumu.
«Vīramāte krita un salauza gūžas kaulu. Aizvedām uz Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcu. Mums skaidri un gaiši tika pateikts – vai nu tūlīt samaksājiet 380 latu par gūžas locītavas protēzi, vai arī varat vest atpakaļ!» tā stāsta kādas Bauskas iestādes vadītāja, kura nevēlējās, lai viņas uzvārds tiktu publicēts. Nauda tika sagādāta, operācija izdevās, vīramāte staigā joprojām, bet dakteris turpina praktizēt gan valsts klīnikā, gan privātpraksē.
Gadījumu, kas skāra iecavnieces Ivetas Tarabukinas ģimeni 1997. gada decembrī, «Bauskas Dzīve» atcerējās, sekojot notikumiem, ko atklātībai nodevusi veselības ministra Āra Audera nesenā paciente no Ogres. Viņai operāciju pilnībā apmaksājusi Daugavas slimokase, bet ārsts iekasējis 565 latus, par ko arī izsniegta kvīts. It kā par konsultācijām un ārstēšanās kursu, kaut arī par to paciente maksājusi atsevišķi. Latvijas Televīzijas komentētājai Intai Lasei Āris Auders atbildēja, ka viņš var naudu prasīt par savām zelta rokām un Eiropas līmeņa ārstēšanu…
Pērk aploksni
1998. gadā vienā no «Bauskas Dzīves» publikācijām citēts Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas direktora Valda Zatlera izteikums. Par sarežģītu operāciju ārstam valsts maksājot trīsarpus latu. Brūces sašūšana maksājot četrus santīmus. Vai atradīsim kādu, kurš par četriem santīmiem no ietves papīrīti pacels?
Taču, vai slimnieks, pacients vainojams, ka veselības aprūpes sistēma Latvijā tiek reformēta gandrīz kopš 90. gadu sākuma? Rezultātu, kuri apmierinātu gan ārstus, gan pacientus, nav. Pašreizējais veselības ministrs Āris Auders piedāvā kārtējo jauno modeli, taču tagad viņš nonācis interešu konfliktā savā ārsta praksē, jo pret to protestē pacienti.
Premjers Einars Repše paudis, ka neapšauba Āra Audera atbilstību amatam, taču atklātībai nodotie fakti esot jāizvērtē bez steigas. Interesanti, ka tas uzdots organizācijām, kuras vada tieši Veselības ministrijai pakļauti speciālisti, piemēram, Latvijas Ārstu biedrība (LAB). Tās prezidents Viesturs Boka aģentūrai LETA atzinis, ka medicīnā šādu gadījumu ir daudz un samaksas problēma pastāv. «Tas ir tikai viens gadījums, par ko skaļi tiek runāts, jo ārsts, kurš lūdza samaksāt par darbu, tagad ir ministrs,» sacījis V. Boka. Savukārt ētisku pārkāpumu ārsta Audera rīcībā neesot, jo galvenais taču ir veikts – pacients ir izārstēts. Tā televīzijas pārraidē paudusi LAB ārstu Ētikas komisijas priekšsēdētāja Baiba Rozentāle, Latvijas Infektoloģijas centra direktore, kuras tiešais priekšnieks ir veselības ministrs Āris Auders.
Tikmēr kāds pacients pērk aploksni, kur ielikt naudiņu ārstam… Vai tas patiešām būtu pārpratums?
