Tradicionālā izpratnē ģimene tiek uzskatīta par dzīves pamatvērtību.
Tradicionālā izpratnē ģimene tiek uzskatīta par dzīves pamatvērtību. Cik reižu dzirdēts spriežam, – ja ir stipras ģimenes, tad ir spēcīga valsts. Vispārzināms, ka sabiedrības mazākajā šūniņā – ģimenē – vajadzētu būt trijiem pēcnācējiem, lai būtu stabils iedzīvotāju dabiskais pieaugums. Diemžēl Bauskas rajonā un arī Latvijā pēdējos gados mirst vairāk, nekā piedzimst. Turklāt šim procesam ir tendence pasliktināties. Spriediet paši. 1997. gadā Bauskas rajonā piedzima 597 bērni, 1998. gadā – 475. Mirušo skaits pērn gan ir samazinājies, taču iedzīvotāju dabiskais pieaugums joprojām ir ar mīnus zīmi.
Atceros, ka pagājušā gada nogalē Īslīces pagastā ar lepnumu atļāvās prognozēt, ka dzimušo skaits pārsniegs mūžībā aizgājušo skaitu. Taču visā rajonā šis rādītājs ir pozitīvs tikai divos pagastos. Jau pieminētajā Īslīcē un Svitenes pagastā. Šoreiz nemeklēšu cēloņus, kāpēc aina ir tāda, bet kavēšos pārdomās par latviskās ģimenes tradīcijām un jauniem laulāto modeļiem.
Var tikai priecāties, ka Tautas partijas simbolikā ir ģimene ar trim bērniem, – optimālais variants sabiedrības atražošanai. Domājams, ka partijas ideologi ir vērušies tālākā nākotnē un sapratuši, ka, izpaliekot šādam modelim, latviešu nācijai draud iznīkšana.
Katrai tautai un reģionam tomēr ir arī savs ģimeniskuma izteiksmes veids. Latvija šajā gadsimtā, īpaši līdz Otrajam pasaules karam, bija stipra ar kuplām ģimenēm. Un tās netika ieskaitītas nelabvēlīgo pulkā. Vairākas paaudzes mita zem viena jumta, un šajā daudzpakāpju veidojumā bija garīgais saturs, bija sargājošā aura. Dzīves tempam un stilam mainoties, tāds it kā idillisks variants gājis mazumā. Bauskas rajonā 1997. gadā oficiāli reģistrētas 164 laulības, pērn – 162. Daudz pāru dzīvo kopā nereģistrējušies.
Pašlaik, kad esam uz nākamā gadu tūkstoša sliekšņa, iezīmējas jauni attiecību modeļi. Termins «seriāla poligāmija» nozīmē vairāku partnerību hronoloģisku virkni. Vairākās Rietumvalstīs mazāk par pusi laulāto saglabājuši «nukleāro ģimeni», proti, veidojumu, kurā vīrs un sieva ir nemainīgi partneri, kurā ir viņu abu bērni. Populārāks variants veidot otro un vēl trešo pāri, un tajā katrā ir bērni. Droši vien izklausās vecmodīgi apšaubīt tik «slīdošu» partnerību, kurai speciālisti atrod teorētisku skaidrojumu, bet tam vajadzētu daudz vairāk vietas, nekā ir šajā slejā. Ģimeniskās saites to labākajā variantā tomēr ir cilvēciskās harmonijas saturētājas. Visvairāk tās vajadzīgas jaunajai paaudzei, par kuru, šķiet, «seriāla poligāmijā» tiek domāts vismazāk. Tikai viens piemērs. Kāda pasaulē pazīstama latviešu māksliniece dēla smago slimību izskaidro ar ģimenes iziršanu. Viņa secinājusi, cik pareiza ir atziņa, ka mazi zēni tēva aiziešanu no ģimenes pārdzīvo vairāk nekā viņa nāvi. Psiholoģiskā trauma ietekmē personību visu dzīvi. Tādēļ ģimenes plūstošie modeļi, lai cik tos apstiprina Rietumu statistika, diezin vai ir tie veselīgākie un labākie.
