Latvija ir sajukusi prātā. No hokeja. 9. maijs pasaules čempionātā bija raženākā diena mūsu izlasei – uzvara 5:1 pret Slovēniju, kas nozīmēja palikšanu hokeja elitē un iespēju baudīt vēl trīs spēles.
Latvija ir sajukusi prātā. No hokeja. 9. maijs pasaules čempionātā bija raženākā diena mūsu izlasei – uzvara 5:1 pret Slovēniju, kas nozīmēja palikšanu hokeja elitē un iespēju baudīt vēl trīs spēles. Pirmā beidzās ar sagrāvi, zaudējot 0:11 Kanādas komandai. Mača galvenā “zvaigzne” bija amerikāņu pedantiskais tiesnesis, kurš jau no paša sākuma darīja visu viņam atļauto, lai kaimiņi, kanādieši, uzvarētu ar iespējami lielāku vārtu starpību.
Spēle pārvērtās par murgu, kurā nepatīkami izpaudās fanu azarts sajaukumā ar alkoholu. Sacensību divreiz vajadzēja pārtraukt, lai attīrītu laukumu no pudelēm, monētām un dažādām drazām. Starptautiskā hokeja federācija izteica tikai nosodījumu faniem par huligānisku rīcību. Kas sacīts tiesnesim, nav zināms. Arī pret ASV zaudējums – 2:4 – ļoti līdzvērtīgā cīņā, taču tik un tā slovāku tiesnesim respektējot lielvalsts komandu.
Hokejs nāk un aiziet, bet dzīve turpinās. Tajā arī ir gan spēlētāji, gan tiesneši un līdzjutēji, kas lielās spēles laukumā protestējot met daudz asākus un ne tikai lietiskus produktus. Bijuši un arī būs lūzumi kā Skonto halles ledū.
Viedokļu krustugunīs nonācis Saeimas Juridiskās komisijas atbalstītais lēmums publiskot čekas maisus, kuros esot tikai divarpustūkstoš ziņotāju vārdu, pārējie (no 15 tūkstošiem) atrodoties Maskavā. Lietpratēji ir pārliecināti, ka ar tiem arvien vēl var grozīt lietas Latvijā kādam vēlamā virzienā no augstākajām līdz pašām zemākajām varas struktūrām. Patiesi, aizdomīgas bija augstu valsts amatpersonu konsultācijas ar Borisu Berezovski, žoga dīvainā uzstādīšana pie Brīvības pieminekļa 16. martā, kad sirmgalvji nedrīkstēja pat tuvoties valsts galvenajam simbolam, bet 8. maijā pie tā netraucēti pulcējās politiķi no “Dzimtenes”, pārkāpjot aizliegumu un ieteikumu ziedus nolikt karā kritušo apbedījuma vietās. Šķiet, kāda nezināma diriģenta vēziens ir arī pats lēmums publicēt čekistu palīgu nepilnīgo sarakstu. Ziņotāju uzvārdus paredzēts sākt publicēt 1. novembrī pēc 9. Saeimas vēlēšanām un pirms jaunās valdības veidošanas, kad, uz melnā saraksta balstoties, varēs vīt politiskas intrigas.
Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga lēmumu nosaukusi par “tukšu vingrinājumu”, kas vēl vairāk sašķels sabiedrību. Premjeram Aigaram Kalvītim ir citas domas: vienreiz šai lietai jāpieliek punkts un maisi jāpublicē. Bet varbūt vēl nav izdomāta tāda pieturas zīme, kas raksturotu šī darījuma iznākumu.
Daudzo fondu, institūtu un forumu vidū ir kāds mazāk dzirdēts veidojums – Baltijas Sociālo zinātņu institūts, kas jau vairākus gadus meklē cēloņus, kāpēc integrācija Latvijā klibo. Šogad šim pētījumam no dažādiem fondiem piešķirts vairāk nekā 50 tūkstoš latu. Pētnieki par galveno problēmu sekmīgas integrācijas ceļā uzskatot latviešu nespēju atbrīvoties no pagātnes nastas – okupācija, cilvēku izsūtīšana, kultūras un valodas nīdēšana padomju laikā –, ko uzturot arī masu informācijas līdzekļos. Un par integrācijas buksēšanu esot vainojama latviešu bezatbildība. Pārsteidzoši. Kaut gan, manuprāt, katrai naudas plūsmai, kas nāk no Eiropas Savienības fondiem, ir dots noteikts virziens.
Saeimas opozīcija gatavo lamatas iekšlietu ministram Dzintaram Jaundžeikaram, pieprasot paskaidrojumus par vairākām dīvainībām viņa darbībā. Divi deputāti no Saeimas tribīnes aplēja viens otru ar pagājušo dienu samazgām – Mārim Gulbim tika par kādām izdarībām dzērumā, savukārt Ainaram Šleseram – par it kā solīto kukuli, ja Gulbis pametīs “Jauno laiku”. Arī citās debatēs klausoties, nekas neliecina, ka Saeimā cieņā būtu ilgos strīdos tapušais Ētikas kodekss.
