Sēru dienas Latvijai ir 14. un 17. jūnijs. 8. maijs, Otrā pasaules kara beigas, kas Latvijai mieru neatnesa, bet bija 1941. gada jūnija turpinājums.
Sēru dienas Latvijai ir 14. un 17. jūnijs. 8. maijs, Otrā pasaules kara beigas, kas Latvijai mieru neatnesa, bet bija 1941. gada jūnija turpinājums.
19. aprīlī Izraēlā kauc sirēnas, un uz minūti valsts sastingst, – tāda ir ebreju tautas holokausta piemiņa.
Latvijā 14. jūnijā sirēnas nekauks. Ja nu kādā dvēselē…
Mēs, maza tauta, mocīta, iebaidīta, vēl nespējīga piecelties. Nav uzdrošināšanās celt trauksmi par savas pagātnes sāpēm. Kaimiņš var apvainoties. Un kas zina, ko Rietumi domās. Labāk tā – klusībā. Pabūt dievnamā, pašam lūgt vai klausīties mācītāja teiktajā: «..un piedod mums mūsu parādus, kā mēs piedodam saviem parādniekiem.» Arī tiem, kuri neko nav nožēlojuši un neprasa piedošanu.
Vakarā laidīsim piemiņas vainagu Mēmelē. Līdz Sibīrijai gan tas neaizpeldēs, līdz jūrai varbūt, ja neaizķersies meldros…
Rīgā varēs aiziet līdz Torņakalnā uzstādītajiem sakropļotajiem Latvijas akmeņiem. Piemineklis represētajiem simbolizē sakropļotu tautu – gan pagātnē, gan šodien. Paldies akmeņu apstrādātājiem par izpratni!
Kā vēstīja «Bauskas Dzīve», 11. jūnijā Rīgā bija grāmatas atvēršana, kurā publicēti 1941. gada 14. jūnijā represēto saraksti. Grāmatas vienu eksemplāru saņems arī politiski represēto klubs «Rēta». Tātad – upuru saraksts.
Kaimiņi, lietuvieši, atguvuši pašcieņu un, pārvarot baiļu sindromu, publiskojuši ļaunuma veicēju sarakstu ar visiem viņu biogrāfijas datiem. Ikvienam ļauna darītājam ir savs vārds un uzvārds. Tāpat kā upuriem.
Citēju publicistes un dzejnieces Andas Līces rakstīto avīzes «Brīvā Latvija» 20. numurā: «Ļaunums nemēdz būt anonīms. Pēc ļaunuma impērijas sabrukuma par tai kalpojošo galveno patvērumu kļuva anonimitāte. Un Latvija šajā ziņā ir īsta paradīze. Nenokārtota pagātne vienmēr projicējas nākotnē, sākot ar punktētu neuzticēšanās līniju un beidzot ar asiņu straumēm.»
Dzejniece Marija Rancāne-Ozola no 16 gadu vecuma gājusi cauri čekas kamerām un lēģeru šausmām Karagandā. Viņai ir tādas rindas: «Cilvēka stiprums un vājums ir iedots. Piedod, ka es neko nespēju aizmirst un piedot.»
Par uzticību Latvijas neatkarībai kādreiz vajātais J. ZEMTAUTIS
