Valdība 8. martā ir nolēmusi, ka Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta realizēšanai būs jāpaaugstina elektroenerģijas tarifs par 0,001 latu…
Valdība 8. martā ir nolēmusi, ka Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta realizēšanai būs jāpaaugstina elektroenerģijas tarifs par 0,001 latu… Dramaturgam Gunāram Priedem ir luga «Es jūs piespiedīšu mīlēt Raini». Mūsu valdība, šķiet, nolēmusi iestudēt uz dzīves skatuves līdzīgu uzvedumu, kurā centrālais tēls apgalvotu: «Es jūs piespiedīšu uzcelt Gaismas pili Stikla kalnā!» Šīs lugas visiem labi zināmais scenārijs liecina, ka tālē zaigojošo kalna virsotni dosies iekarot ne jau Raiņa «izauklētie» bagātie brāļi Bierns un Lipsts, bet gan trešais tēva dēls – Antiņš. Viņam netiek jautāts par gatavību šim atbildīgajam kāpienam. Brāļi norādījuši, sakot: «Vei, kur Stikla kalns! Divpadsmit gadu laikā tev, muļķīt, – dziedi vai raudi – tajā jāuzrāpjas un jāatmodina Saulcerīte!»
Antiņš vairs nav pērnā gadsimta zēns. Viņš saprot, ka nākotnē būs jāmaksā ne tikai par mazo lampiņu, kas pašlaik spīd viņa būdiņā. Kāpjot kalnā, viņam būs jāņem līdzi arī ūdens, azaids, apģērbs un citas sadzīves lietas, kas būs vajadzīgas 12 garos kāpiena gados. Antiņa skatiens vienmēr tiecies uz sniegotajām, dimantā vizuļojošajām kalna virsotnēm. Pastarīša sirds ir dāsna, viņš apzinās savas labdarības nepieciešamību. Kā ikviena trešā tēva dēla, arī viņa prātu urdī simt un viens «kāpēc», uz kuriem lepnie brāļi pat negrasās sniegt skaidrojumu.
Antiņš zina, ka ceļā līdzi vajadzēs arī kādu žūksnīti naudas. Bez tās plašajā pasaulē nav ko darīt. Kā gan citādi varēs atpirkties no ceļā sastaptajiem ļaundariem, sumpurņiem vai mošķiem. Tāpēc Antiņš uzpūtīgajiem brāļiem vientiesīgi vaicā: «Vai es šodien un rīt varēšu kaut ko nopelnīt un atlicināt nebaltai dienai? Vai jūs, brālīši, man palīdzēsit atrast darbu?» Antiņš interesējas, vai kaut kur pērnajās lapās vēl nav aizķēries kāds santīms no bēdīgi slavenajiem miljoniem, kurus vējā izkaisījuši bagātie brāļi.
Taču Bierns un Lipsts izliekas nedzirdam šos jautājumus. Viņi pastarīti kaunina un sauc par tumsības sējēju. Brāļi rauc degunu un šķendējas, kā varējis gadīties, ka kopā ar viņiem diviem, izcili gudriem, uzaudzis tumsoņa, kurš vēl atļaujas uzdot stulbus un bezkaunīgus jautājumus. Antiņš gan iebilst: «Brālīši! Es tiecos uz Gaismas pili un apzinos, ka jākāpj būs trīsreiz. Pirmajā gājienā Stikla kalns nebūs pievārējams. Taču Saulcerīti atmodināt man vienam pašam nebūs pa spēkam. Ir cits gadsimts, cita vara, bet Saulcerīte arī nav vakarējā. Viņas prasības no gada gadā augs augumā…»
«Klusē, lempi!» tā Antiņu apsauc Bierns. «Tu kaunā dzen visu mūsu dzimtu!» uzbrēc Lipsts. Antiņš saraujas no pazemojuma, bet ausīs atbalsojas: «Es jūs piespiedīšu uzcelt Gaismas pili Stikla kalnā!».
