Cilvēks, kļūstot vecāks, iecietīgāk vērtē apkārt notiekošo. Nenoliedzami, – katram taču ir tiesības dzīvot, kā viņš vēlas.
Cilvēks, kļūstot vecāks, iecietīgāk vērtē apkārt notiekošo. Nenoliedzami, – katram taču ir tiesības dzīvot, kā viņš vēlas. Negribu izteikt pārmetumus sievietēm, kuras dzīvesdraugus izvēlas tālās zemēs un aizbrauc projām no dzimtenes, tomēr paudīšu savas pārdomas.
Laikmetā, kad viegli un ātri ir pārvarami attālumi, kad robežas kļuvušas plūstošs jēdziens, būtu naivi domāt par izteikti vienas tautības partneru noturīgām laulības saitēm. Arī Bauskas (kā jau pierobežas) rajonā, reģistrēts daudz jaukto laulību. Lietuvieši un citu tautību pārstāvji šeit iedzīvojušies, labi pārvalda latviešu valodu un iekļaujas vietējās tradīcijās. Galu galā – nav tik svarīga tautība, vairāk gan tas, kāds cilvēks tu esi.
Tomēr mani aizvien piesardzīgāku dara populārajos sieviešu žurnālos tik romantiski, tik saldi aprakstītie latviešu sieviešu un sveštautiešu dzīvesstāsti. Žurnāla «Ieva» šī gada 44. numurā pēc skata īsta latvju zeltene ar biezām bizēm savas zemes vīriešus novērtē vairāk nekā pieticīgi un par īstajiem sirdsbruņiniekiem atzīst itāliešus. Viņi sievietes dievinot… Negrasos apšaubīt, ka patiešām tā ir. Taču vārds «dievināt» gan izteic vispārāko pakāpi. Diendienā esot kopā, brīnums var sākt gaist. Ja tāds spriedums ir maldīgs, tad vēl jo labāk tai, kuru dievina, un tam, kurš dievina.
Lai paliek dievināšana dāmai, kura jau atrodas citos platuma grādos. Mums, tepat Latvijā palikušajām, vairāk par dievināšanu vajag sapratni. Laimes formulu jau neviens nezina pasacīt. Pazīstamā arhitekte Zane Kalinka spriež: «Ja sieviete zi- na, ko grib no vīrieša panākt, tad viņa var to izdarīt.» Citās teorijās atzīts, ka nevajag pūlēties otru personību mainīt pēc savām iegribām. Droši vien mums vēl jāapgūst attiecību noslēpumi un vispirms jābūt labestīgākiem citam pret citu. Varbūt tad tik daudz Latvijas sieviešu netrauktos laimi meklēt projām no savas zemes. Der atcerēties arī latviešu izcilās operas mākslinieces Ineses Galantes secinājumu, – lai cik aizraujošs ir darbs tālumā, lai cik labi sadzīves apstākļi, tomēr tas nespēj dzēst smeldzi pēc īstajām mājām Dzimtenē. Aizbraucējas bieži vien nepadomā, ka svešajās zemēs viņas nepieņems kā savējās, jo katrā valstī, lai cik demokrātiska tā būtu, ir savi nerakstīti likumi.
Zinu, kā izklausīsies tradicionālie iebildumi, – ja mūsu valstī būtu pietiekams ekonomiskais un sociālais nodrošinājums, ja vīrišķais dzimums parādītu stingru stāju un spētu nodrošināt ģimeni… Tā varētu virknēt daudz «ja». Bet kļūst gaužām skumji, ja vienīgā meita ir aizprecējusies uz Ameriku un māte domā, ka viņai jāmeklē kāds bārabērns, kuram uzticēt dzimtas īpašumu. Meita nepieļauj iespēju atgriezties tur, kur ir viņas saknes.
