Viņa nolēma pēc desmit gadiem uzmeklēt seno bērnības draugu.
Viņa nolēma pēc desmit gadiem uzmeklēt seno bērnības draugu. Viņa zināja, kāds viņš ir – bez lieliem sapņiem, puisis, kuram patika vērot skatlogus un piecos no rīta doties makšķerēt. Viņa vēl cerēja – varbūt viņš būs mainījies? Kaut ko sasniedzis? Alcis pēc kaut kā? Labi apguvis latviešu valodu? Viņa piezvanīja. Puisis ļoti priecājās, un viņa jautāja: “Kādā valodā sarunāsimies?” Viņš nešaubīgi atteica: “Protams, krieviski!” Viņa vaicāja, vai latviešu valodu viņš tā arī nav iemācījies. Puisis izbrīnīti atbildēja: “Kādēļ man tā, ja sadzīvē var iztikt ar dzimto valodu?” Viņš stāstīja, ka strādā kokzāģētavā, dzīvo “po ķehoņku”, studēt tā arī nav sācis. Viņam ir labi, algu maksā. Ko vēl, ja dzīvot var? “Jā, ko gan vēl,” viņa tikko dzirdami atkārtoja, juzdamās aizskarta, ka viņš tā arī nezina latviešu valodu. Kad viņš pajautāja, kad varētu tikties, viņa atbildēja, ka piezvanīs. Viņa piezvanīja, lai puisi apsveiktu Jaunajā gadā. Kad viņa bez desmit divpadsmitos vēlēja laimes, viņš teica, ka jau nosvinējis pēc Maskavas laika.
Meitene pēkšņi saprata, par ko patiesībā šajā gadījumā ir runa – ne jau par viņa, krieva, necieņu pret Latviju, bet par to, ka ir jomas, kurās bez valodas prasmes vēl var iztikt. Turklāt trūkst faktoru, kas vienotu visus Latvijā dzīvojošos. Hokeja un futbola čempionāti raisa spēcīgu līdzjušanas vilni, sapludinot vienā veselumā latvieti un krievu, baltkrievu, ukraini un citus, taču tie notiek pārāk reti. Un viņš, kaut arī dzimis un audzis Latvijā, vispirms nosvin Krievijas Jauno gadu.
Puiša māte tomēr vēlētos, lai dēls apgūtu valodu un studētu. Viņa spriež, ka izsludinātie grozījumi Izglītības likumā, kuri paredz, ka no 1. septembra mazākumtautību 10. klašu skolēniem 60 procentu mācību priekšmetu būs jāapgūst latviski un 40 procentu dzimtajā valodā, minoritātes sagatavos pilnvērtīgai dzīvei valstī un konkurētspējai darba tirgū. Māte secina, ka, fizisku darbu strādājot, viņš pagaidām var nemācīties latviešu valodu. Taču – vai tā būs vienmēr? Viņa novēl dēlam labāku nākotni te, Latvijā, un cer, ka viņš kā personība vēl augs. Māte gaida arī 2006. gada pasaules čempionātu hokejā, kura laikā dēls, būdams sporta līdzjutējs, neskatīsies Krievijas TV kanālus. Vēl divi gadi, lai atkal izjustu visu valsti pārņēmušu vienotību, nopūšas māte. “Kaut tādu mirkļu būtu vairāk un krievi Latvijā justos labāk!” viņa piebilst.
Vai mēs esam aizdomājušies, kā krievi jūtas Latvijā? Jura Podnieka studija, strādājot ar dokumentālās filmas projektu “Vai citi?”, vēlas to izzināt. Lentes autori mēģinās uzrunāt un uzklausīt gan krievvalodīgos pilsoņus, gan nepilsoņus no “iekšienes”, lai pārliecinātos par reālo situāciju valstī, kurā, gribam vai ne, pastāv divvalodu kopienas – latvieši un krievi, vēstīts tās mājaslapā. Līdz filmas tapšanai arī mums pašiem ir iespēja vairāk uzzināt par līdzās dzīvojošiem cittautiešiem, lai saprastu, kā viņi jūtas – te tagad.
