Tiek meklēti gan 13. janvāra vardarbības vaininieki, gan arī attaisnojamie.Patiesībā, manuprāt, tās bija seku izpausmes, kuras radījuši nopietni cēloņi. Tie ir visu nelaimju un notikumu pirmsākums. Sadūrās divi pretēji viedokļi. Valsts valdība jeb pozīcija uzskata, ka vaininieki ir mītiņa organizatori un grautiņa veicēji. Opozīcijā esošie apgalvo pretējo, vainojot valsts augstākās amatpersonas. Ministru prezidents Ivars Godmanis bargā balsī un ar grimasēm pieprasa sodīt vaininiekus, kuri izdarīja miesas bojājumus policijas darbiniekiem. Varētu neiebilst, jo vardarbība ir jāsoda. Bet ir cits jautājums – kas noveda šos cilvēkus līdz ekstāzei, ka tiek veiktas šādas darbības?Cēloņi ir zināmi. Tie ir daudzu cilvēku neciešamie dzīves apstākļi un visu prasību ignorēšana, sagraujot veselību un ticību labākai nākotnei, veicinot cilvēku priekšlaikus bojāeju, pat vardarbību pret sevi vai valsts vadību.Tautas attieksme pret notiekošo bija redzama 14. janvārī pārraidē «Kas notiek Latvijā?». Valsts vadību vainoja 16 346 zvanītāji, bet grautiņu izraisītājus – 1789.Var saprast to jauniešu vardarbīgo izpausmi, kuri nespēja mierīgi pārciest pāridarījumus, galvenokārt saviem tuviniekiem.Nav attaisnojama alkohola lietošana drosmes vairošanai. Nosodāma ir arī dzērienu veikala aplaupīšana. Ko varēja darīt, lai sekas nebūtu tik graujošas? Par policijas aktivitātēm tika izteikti pretēji viedokļi. Domāju, ka valsts vadības galvenajiem «dūžiem» vajadzēja kontaktēties ar trakojošo pūli, rezultāti būtu labvēlīgi situācijas normalizēšanai. Diemžēl tas netika darīts. Tā vietā noraudzījās un apsvēra sodīšanas iespējas. Dažiem svarīgāka bija ārzemju viesu sabiedrība, nevis vajadzība būt kopā ar tautu liktenīgajos brīžos.Es šajā situācijā paļaujos vienīgi uz Latvijas Valsts prezidenta ierosinājumiem Saeimai un valdībai, dodot laiku to izpildei līdz 31. martam.
