11. maijā atzīmējam Mātes dienu. Pieņemot puisēnu, Monika Punka pilnībā mainījusi savu dzīvi.
11. maijā atzīmējam Mātes dienu. Pieņemot puisēnu, Monika Punka pilnībā mainījusi savu dzīvi
Punku ģimenei – Monikai un Gvido – ir meita Laura. Mazbērnus Monikas lielie bērni Vineta un Kaspars vecākiem jau sagādājuši, tomēr viņi nolēmuši palīdzēt izaugt vēl kādam un kļuvuši par audžuģimeni.
Izauklē slimnīcā
Monikas un Gvido pirmā audžumeita jau atgriezusies pie bioloģiskās mātes. Trešo gadu Monikas un Gvido ģimenē dzīvo 16 gadu vecā Līga, ko iepriekš audzinājusi vecmāmiņa vienā no Bauskai netāliem pagastiem. 2. aprīlī gadiņš apritēja Rolandam, kurš pie Monikas ir kopš divu mēnešu vecuma. Puisēna mamma šajā laikā dažas reizes ir piezvanījusi, taču Rolandam vajag daudz, daudz vairāk par mīļumu un aprūpi.
“Esam Bērnu un ģimenes lietu ministrijas audžuģimeņu reģistrā. Saņemot piedāvājumu pieņemt divus mēnešus vecu puisīti, tiku informēta, ka zēns ir dzimis priekšlaikus – 27. grūtniecības nedēļā, 940 gramu smags. Rolandiņu izauklēja dakteres Bērnu klīniskajā slimnīcā. Zēna Aizkraukles rajonā dzīvojošajai māmiņai tobrīd vēl nebija 15 gadu, bet šopavasar viņai piedzima otrs bērns…
Kad visi dokumenti jau bija gatavi, man tika sacīts, ka zēns ir vājredzīgs, bet vēlāk izrādījās, ka patiesībā – neredzīgs. Rolandam ir acs tīklenes atslāņošanās piektajā pakāpē, zēnam ir arī astma,” stāsta Monika, tikmēr klēpī puisēns sāk iesnausties.
Cik ilgi Rolands būs pie Monikas, nav zināms. “Kad mātei būs 18 gadu, bāriņtiesa sniegs atzinumu, vai viņa spēj pati audzināt savus bērnus,” skaidro Monika.
Maina apstākļus
Pagaidām Rolandiņš reaģē vienīgi uz saules gaismu, no kuras vairās un novēršas raudot. Tādos brīžos valgums kāpj arī Monikas acīs, viņa atzīst, ka nespētu nodot zēnu pansionātam, ir pieķērusies ar visu sirdi. Padoties negrasoties, jau būts pie speciālistiem dažādos acu slimību ārstēšanas centros, Monika cer, ka izdosies zēnam uzlabot redzi.
Lai atvieglotu astmas lēkmes, puisēnam ikdienā vajadzīgas zāles, barošanai mātes piena aizvietotājs un citi zīdaiņa barības maisījumi. Ar to iztikas naudu, ko audžuģimenei var piešķirt Rolandiņa mātes dzīvesvietas pašvaldība, pietiktu tikai pusmēnesim, tāpēc bāriņtiesa ieteikusi Punku ģimenei ņemt Rolandu aizbildnībā.
Monika atzīst, ka, pieņemot puisēnu, pilnībā mainījusi savu dzīvi. Iepriekš ģimene īrējusi dzīvokli Bauskā un Monika strādājusi maizes ceptuvē. Lai bērni varētu vairāk būt svaigā gaisā, kopš pagājušā rudens ģimene apmetusies Codes pagastā, kur izdevies nopirkt un izremontēt dzīvokli. Taču no šejienes Monika vairs nevar izstaigāt uz darbu ceptuvē. Turklāt Rolands nav atstājams viens.
Novērtē atbalstu
Audžuģimenē ienākot Līgai, meita Laura ieguva draudzeni, kura gan ir piecus gadus par viņu vecāka. Pārceļoties uz dzīvi Codes pagastā, Līga un Laura mācības turpina Ozolaines pamatskolā. Strīdi abām meitenēm iznākot tikai tad, kad jākārto istaba. Meitenei “nepielīp” elementāras higiēnas iemaņas, patīk smēķēt, paklejot, reizēm arī melot. Par laimi, skolu Līga nekavē, mācās cītīgi, vienīgi matemātika nepadodas.
Monika atzīst, ka novērtē pieaugušo bērnu izpratni un vīra atbalstu. Viņš strādā, tāpēc Monika var būt mājās ar Rolandiņu. Par audžuģimenes pienākumiem valsts maksā 80 latu mēnesī neatkarīgi no tā, cik bērnu ir pieņemti, vēl katra pašvaldība atbilstīgi savai rocībai piešķir bērniem uzturnaudu. Bet Monika atzīst, ka ar to vien iztikt nav iespējams: “Nu neprotu bērnu pabarot par 90 santīmiem dienā, vajag arī drēbes, apavus, higiēnas preces, arī kabatas nauda nepieciešama.”
Monikai pirmais bija šuvējas arods. Kādreizējā trikotāžas uzņēmumā “Māra” šuvusi bērnu jaciņas. Pēc tam šuvusi adījumus SIA “Bauskas pakalpojumi” adītavā. Kad tās vairs nav bijis, maizes ceptuvē strādājusi naktsmaiņās, lai dienā būtu kopā ar bērniem.
