Maģistrāles A-7 rekonstrukcija posmā Bauska–Grenctāle tuvojas noslēgumam. Noteikti daudzos tas raisīs prieku, jo beigsies remonta laika grūtības.
Maģistrāles A-7 rekonstrukcija posmā Bauska–Grenctāle tuvojas noslēgumam. Noteikti daudzos tas raisīs prieku, jo beigsies remonta laika grūtības. Taču baušķenieks Arnis Bērziņš, kura pārziņā ir īpašums Ceraukstes pagastā, nav sevišķi apmierināts. Viņš uzskata, ka ceļinieki nav pilnībā izpildījuši savas saistības.
Projektētājam vajadzēja vienoties
Izbūvējot jaunu tiltu pār Ceraukstes upīti netālu no Grenctāles, ceļinieki izveidoja apbraucamo ceļu. Tas tika izbūvēts uz saimniecības “Zvirgzdes” īpašuma, iznomājot no tās 710 kvadrātmetru lielu zemesgabalu, kas nepieciešams pagaidu ceļa izbūvei. Vienošanās aktā, ko parakstījis zemes īpašnieks A. Bērziņš un SIA “Pro VIA” projekta daļas vadītājs Jānis Rāzna, minēts, ka “projektētāja pienākums ir vienoties ar autoceļa A-7 būvdarbu izpildītājiem, to firmu, kura veic pagaidu tilta izbūvi, par pievedceļa uz nekustamo īpašumu “Zvirgzdes” 500 metru garumā remontu saskaņā ar zemes īpašnieka norādījumiem un kvalitātes standartiem – šķembu uzbēršanu un greiderēšanu. Darbu izpildes termiņš līdz pagaidu tilta demontāžas darbu beigām”.
A. Bērziņš apgalvo, ka ceļu būvētāji savu solījumu nav pildījuši. Ceļš esot kādu reizi nošķūrēts, taču pēc tam tas kļuvis vēl sliktāks. Arī šķembas, kā to paredz vienošanās akts, uz brauktuves neviens nav uzbēris.
SIA “Saldus ceļinieks” atbildīgais būvdarbu vadītājs Oskars Šteins “Bauskas Dzīvei” paskaidroja, ka viņš ir ticies un uzklausījis A. Bērziņa pretenzijas, taču nav tiesīgs šādus darbus veikt, jo tie nav iekļauti projektā. “Ja tas nav projektā paredzēts, mēs nevaram bērt šķembas uz privātīpašnieka ceļa vai sūtīt tur strādāt greideru,” tā O. Šteins.
Neuzrakstīja savas prasības
Patiesi, vienošanās aktā rakstīts, ka projektētāja pienākums ir vienoties ar būvdarbu izpildītājiem gan par šķembu uzvešanu, gan greiderēšanu. “Bauskas Dzīvei” J. Rāzna nenoliedz, ka šāds apliecinājums aktā ierakstīts. Taču viņš piebilst, ka A. Bērziņam maģistrāles rekonstrukcijas projekta tapšanas laikā pašam vajadzējis rakstveidā iesniegt savas vēlmes.
“Es viņam mutiski teicu, lai uzraksta projektētājiem, bet viņš to nav laikā paveicis. Tagad vairs neko nevar izdarīt, projekts īstenots, darbi tuvojas noslēgumam. Mana vaina ir tā, ka aktā minēts šis teikums, taču īpašniekam vajadzēja rakstveidā formulēt savas prasības,” tā J. Rāzna. Viņš arī teic, ka turpat netālu cits zemes īpašnieks esot savus pieteikumus projekta izstrādātājiem uzrakstījis un viņam uz mājām ir salabots pievedceļš. Jāteic gan, ka J. Rāznas parakstītajā aktā nekur nav minēts, ka zemes īpašniekam rakstveidā jāiesniedz kādi pieteikumi projektētājiem.
Citi mācēja gūt labumu
A. Bērziņš apstiprina, ka laikam nav gājis pareizo ceļu, vēloties oficiāli panākt savu prasību īstenošanu. Netieši to apstiprināja arī kāds no ceļiniekiem. Būtu saimnieks aizgājis pie vīriem un sarunājis, uzvestu uz viņa ceļa ja ne šķembas, tad veco asfaltu, nolīdzinātu un visu sataisītu. Bet viņš, redz, izvēlējies oficiālo ceļu. “Ar vīriem vajadzēja sarunāt,” izskanēja novēlots padoms.
Dīvaini, bet acīmredzot šāda joprojām ir prakse mūsu uzņēmējdarbībā. Pabraukājot pa maģistrāles rekonstrukcijas posmam pietuvināto apkārtni, daudzviet redzams, ka uz lauku ceļiem pie mājām atvesti un izlīdzināti materiāli, kas noņemti no vecās brauktuves. Aģentūra LETA pat vēstī, ka līdzīgos rekonstrukcijas darbos Saulkrastu pusē pie ceļu remontētājiem pa lēto bijis iespējams sarunāt kādu smilšu vai asfalta kravu, vakaros pēc darba strādnieki pat braukājuši pa mājām, piedāvājot dīzeļdegvielu par 40 santīmiem litrā. Ir jau labi, ka lauku ļaudis pa lēto spēja saremontēt savas brauktuves. Tikai – vai tas ir pareizais ceļš, kāds ejams tiesiskā valstī?
