Zināms, ka smiekli uzlabo veselību un pagarina mūžu. Droši var teikt, ka pēc Nacionālā teātra šīs sezonas jauniestudējuma «Draudzes bazārs» dzīvotprieks būs krietni pieaudzis.
Zināms, ka smiekli uzlabo veselību un pagarina mūžu. Droši var teikt, ka pēc Nacionālā teātra šīs sezonas jauniestudējuma “Draudzes bazārs” dzīvotprieks būs krietni pieaudzis.
Bušam ada cimdiņus
Izrāde sākas ar viena no Nacionālā teātra pēdējo gadu simboliem – žurkas Kornēlijas – monologu. Ironiskā satīras šalts ir jo īpaši spēcīga. Līdztekus labvēlīgam jokam par cimdiņiem, kurus žurka ada Bušam, lai viņam novembrī drēgnajā Latvijā būtu siltas rokas un vēss prāts, izskan arī it kā garāmejoša dzēlība, noskaidrojot, kurš gan ir īstenais latviešu teātra tēvs – Alvis Hermanis vai tomēr Ādolfs Alunāns.
Politizētie jociņi vijas cauri visam iestudējumam, visvairāk mūsdienu varas eliti kariķējot trešajā cēlienā, kad Sadraudzīgās biedrības saieta laikā uz skatuves ir gan Līgas Liepiņas tēlotā Prezidente, gan Rasmas Garnes perfekti atdarinātā kultūras ministre Helēna Demakova un Ingrīdas Andriņas histēriski agresīvā Tatjana Ždanoka. Ir arī ar šallīti pāri plecam izglītības un zinātnes ministre Baiba Rivža, ko tēlo Maiga Grīnberga. Līdztekus veiksmīgi izveidotajai ārējai līdzībai politiķu kariķēšana ir labas gaumes robežās, par to pretī saņemot neviltotus publikas aplausus.
Simt gadu sens gabals
Luga gan nav par šodienas politiskajām norisēm Latvijā. Ā. Alunāns “Draudzes bazāru” sarakstījis 1911. gadā, un par šo darbu viņš teic: “Gribēju rādīt, kur īsti ir skatuves tehnika. Ja “Draudzes bazārs” spētu publiku uzjautrināt kādas stundiņas, tad nolūks pilnīgi sasniegts – vairāk neko nevēlos.” Kritiķi atzina, ka šajā darbā autors daudz domājis par raksturu sulīgumu, varoņu valodu, atteicies no kuplejām.
Režisors Edmunds Freibergs centies izrādē saglabāt simt gadu senu teātra spēlēšanas stilu, tas viņam arī izdevies. Tieši senatnīgums ir viena no šī iestudējuma vērtībām. Tam līdzās daži naivi mūsdienu subkultūras elementi, piemēram, dārza rūķis – strūklaka, ir kā veiksmīgs laikmetus vienojošs pavediens, kurš atkārtoti apliecina, ka nekas daudz šajā pasaulē simt gados nav mainījies. Ļaužu tikumi un raksturu trūkumi, kas Alunāna pirms gadsimta iezīmēti, jo saistoši ir arī šodien.
Ar politisku piesitienu
Izrādes veidotāji savu darbu nosaukuši “Dziesmu spēle ar sabiedriski politisku piesitienu jeb pilnīgs latviešu sviests”. Režisora precīzi iestudētās mizanscēnas, kā arī aktieru trāpīgie raksturlomu atveidojumi noteikti nepaliek publikas nepamanīti. Vēlams meklēt biļetes tuvāk skatuvei, jo nereti smieklus raisa ne tikai ansambļa koptēls, bet arī individuālās aktieru grimases. Nepārspējami šķiet galveno mīlētāju lomu atveidotāji Egils Melbārdis, pagasta veterinārārsts, un Liena Gāliņa, tirgotāja meita. Ne mazāk amizants ir cits mīlnieku pāris – Gunta Virkava un Juris Hiršs. Viņu atraktīvi izdejotā un nodziedātā meldija “Puķīte pa dambi” vēl ilgi pēc izrādes prasās dungojama.
Populāri motīvi
Runājot par iestudējuma muzikālo fonu, jāuzteic savdabīgais Raimonda Paula piegājiens. Daudzās melodijās ieskanas agrāko gadu populāro dziesmu motīvi, tādējādi vēl pastiprinot sentimentālo noskaņu. J. Peters nav īpaši sevi parādījis kā humoristiskās dzejas autors, maz izcilu rindu ir arī šoreiz. Taču kāda viņa sacerēta vārsma, ko sirdi plosošās sāpēs izdzied Zigurds Neimanis pērmindera Anša Klints lomā, ir ironisku metaforu paraugs.
Ir dažas neveiklas situācijas, kad sižeta ritējums kļūst gauss, emocionālāku kāpinājumu varētu vēlēties trešajā cēlienā. Tomēr ir daudz veiksmīgu komponentu, kuri, prasmīgi savienoti, Nacionālā teātra sezonas pirmizrādi vērš par patīkamu laika kavēkli. Publika to arī apliecinājusi, jau izpirkdama biļetes uz visām septembra un oktobra izrādēm. Šķiet, daudziem šis bijis savdabīgs protesta pirkums pēc Jaunā Rīgas teātra režisora Alvja Hermaņa nesaudzīgās Nacionālā teātra pirmssezonas kritikas.
