Gribēju sākt stāstu par suni. Tad attapos – nebūs pareizi, jo tomēr man ir jāpavēsta par dzīvnieku patiesiem, beznosacījumu mīļotājiem. Vienvakar vēl skrajā tumsiņā soļoju pa Bauskas–Rītausmu gājēju taku, nogriezos uz savu ielu un jutu – kāds mīkstām ķepiņām manā pastaigas ritmā seko. Atskatījos un ieraudzīju brīnumu – lielisku, baltu, labi koptu labradoru. Mana lielākā kļūda bija suni uzrunāt. Nu mēs gājām kopā. Viņš, tik līksms un rotaļīgs, pat uzdrīkstējās skriet pa ielas vidu. No suņu komandām zinu tikai dažas, bet uz manējo «Blakus!» jaunais draugs reaģēja. Sapratu, ka ir mācīts.
Tuvojoties savām mājām, visādi mēģināju suni attālināt. Taču – nekā! Kādus tik māņu manevrus neveicu, bet ceļabiedra reakcija šķita nepārprotama – cik jauki, es te mazliet pie tevis paciemošos! Sapratu, ka nevaru skaistuli atstāt uz ielas, bet nevarēju arī dot naktsmājas, jo man ir kaķis. Tas, ne jau suns, mācītajam labradoram varētu ar asajiem nagiem uzklupt un nakti pārvērst murgā.
Izvēlējos vienīgo, gandrīz neiespējamo variantu. Pieklauvēju pie savu jauno kaimiņu – privātmājas īpašnieku – durvīm. Viņiem pieder bezgalīgi mīļots un saudzēts cienījama vecuma labradors. Mans ceļabiedrs bija pavisam cits suns. Kaimiņienes reakcija izrādījās pārsteidzoša: «Tas nav mūsējais, bet došu naktsmājas. No rīta piezvanīšu dakterei Līgai. Viņa pazīst visus suņus Bauskā un apkārtnē.»
Jutos priecīga gan par jaunajiem kaimiņiem, gan dakterīti, kura spēj atrisināt visu. Tā arī notika. Daktere suni identificēja, tas laimīgi atgriezās pie saimniekiem. Reizēm man šķiet, ka jaunie, bet jau pieredzējušie veterinārārsti Līga Truntika un Jānis Bite, kuri praktizē Bauskā, varētu būt paraugs cilvēku dakteriem. Viņi pazīst katru pacientu, tā ģimeni.