Bārbelieši, lai gan nav vareni ar savu teritoriju un milzum lielu iedzīvotāju skaitu, tomēr aktīvi pēdējo pusgadsimtu iesaistījušies dažādās amatierkopās.
Bārbelieši, lai gan nav vareni ar savu teritoriju un milzum lielu iedzīvotāju skaitu, tomēr aktīvi pēdējo pusgadsimtu iesaistījušies dažādās amatierkopās.
Nezūd dejotprieks
Allažiņ cieņā šajā vietā ir bijuši danči. Šogad nosvinēta 50. sezona. Deju kopu pirmsākumi te meklējami 1957. gadā, stāsta pagasta bibliotēkas vadītāja Brigita Krauze, kura savulaik arī vadījusi bērnu deju kopu “Kamolītis”. Apmēram pēc pusgada sākts sistemātisks darbs Rutas Šaltes vadībā, un jau 1958. gada vasarā piedalījušies rajona dziesmu un deju svētkos. Tolaik jauniešu kolektīvā dancojuši tikai seši pāri. Savukārt 70. gados dejoja jau astoņi pāri, kolektīva vadītājas pienākumus bija uzņēmusies Vasilisa Upelniece, pēc tam – Mirdza Narunovska no Vecumniekiem.
No 1976. līdz 1985. gadam kopa darbību bija pārtraukusi, bet šajā laikā aktīvs bija bērnu klubs “Kamolītis”. 1985. gada ziemā Rudītes Strazdiņas vadībā dancošana atsākta, drīz pēc tam kolektīvs piedalījies rajona mēroga svētkos. Pēc diviem gadiem kopas vadību pārņēmusi Sarmīte Sīle, apgūstot vidējās paaudzes deju kolektīva repertuāru. 1990. gadā bārbelieši jau piedalījās 20. Vispārējos latviešu dziesmu svētkos un 10. deju svētkos. Turpmākos desmit gadus par bārbeliešu dejotprasmi rūpējās Biruta Hegenbarte, tautā mīļi saukta par Bigu. Ne viens vien bārbelietis tagad teic, ka, pateicoties tādiem cilvēkiem kā viņa, latviešu lauku ļaužu dejošanas prieks nav gājis zudumā.
Bīstas aizrādīt pieaugušajiem
Kopš 2002. gada rudens kolektīva vadību Bārbelē uzņēmusies Agita Seglicka. Viņa norāda, ka danči allažiņ bijuši tuvi sirdij. Agitas pirmie soļi tautisko deju pasaulē sperti skolas gados, kad dancojusi skolotājas Daces Penķes vadībā. Pirms sešiem gadiem Agita iesaistījusies vidējās paaudzes deju kopā Arnolda Neverovska vadībā, kurš mācīt deju soļus ieradies no Rīgas, līdz ar to mēģinājumi tika pakārtoti viņa vēlmēm. Tas nav apmierinājis dejotājus, un viņi lūkojuši, vai nav kāds vietējais, kas varētu rūpēties par bārbeliešu dejotprasmi.
Dancotāji aicinājuši Agitu, viņa sākumā nav bijusi ar mieru: “Domāju, ka nepratīšu aizrādīt par kļūdām pieaugušiem cilvēkiem.” Pēcāk izrādījies, ka nav tik traki. Jau 2003. gada rudenī rajona skatē kopa ieguvusi otro vietu un piedalījusies Latvijas Dziesmu un deju svētkos Rīgā. Par savu vislabāko skolotāju Agita sauc Bigu, pie kuras bieži braukts pēc padoma. “Bigas pieredzes man tagad trūkst, uzskatu, ka jāmācās visu mūžu,” nosaka vadītāja. Piebilstot, ka tagad abu deju kopu – jauniešu un vidējās paaudzes – tuvākais mērķis ir 2008. gada Dziesmu un deju svētki Rīgā.
Dzīvs teātra gars
Arī teātra gars Bārbelē bijis dzīvīgs daudzus gadus. Jau otro sezonu teātra režisores pienākumus uzņēmusies Anda Seile, kas ir arī Bārbeles un Skaistkalnes pagasta iecirkņa inspektore. Sarunājamies ar viņu otrdienas vakarā, kad esot mēģinājumu laiks. Skanīga balss, izklausās stingra, zem acīm mazliet loki, bet tas nav nekas, lauku cilvēks esot gana sīksts. Pati Anda smej, ka tikai tādi, kas neesot pie pilna prāta – “pilns rubelis jau nav” –, pulcējas amatierkopās, jo tiek nozagts laiks gan ģimenei, gan mājas darbiem, kur nu vēl visām pārējām lietām.
Mūzas Andai vienmēr stāvējušas līdzās. Kolhoza laikos strādājusi par kultordzi, darbojusies ar bērniem. Tagad uzņēmusies “dīdīt” pieaugušos. Kādu laiciņu teātris pagastā bijis pačabējis, taču kolektīva kodols saglabājies no iepriekšējās režisores Sarmītes Fluginas laikiem. Toreiz uzvesta “Brīnumzālīte”, ko bārbelieši izrādījuši ne vienā vien pagastā.
Spēlējot kaut ko dumu
Anda, savu kolektīvu raksturojot, slavē vīrus, ka to esot visai daudz, gan Voldiņš, gan Rusiņu Valdis, gan Gints un Folkmanītis, visi cītīgi nācēji. Starp pašdarbniekiem skolotāju esot daudz, taču vienā ziņā tas tomēr labi, jo brīvos brīžos skolā arī kādu reizi var sarīkot mēģinājumu, kā arī cits citu pavilkt uz zoba. Šogad bārbelieši uzveduši Jāņa Jurkāna “Vistas”, pirmizrāde bijusi Lieldienās. Grūti esot piemeklēt repertuāru. Jāņemot tāds, kas iet pie sirds. “Ja “negaršo”, nav nekādas jēgas,” nosaka Anda. “Dzīve laukos ir tik grūta, ka labprāt spēlējam ko dumu, cilvēkiem patīk. Bārbeles tautas nams bija stāvgrūdām pilns, un tad tu saproti, ka esi kādam vajadzīgs.”
Piedalījušies arī skatē, taču tur bārbelieši pabrāķēti. “Ne jau skates dēļ mācījāmies. Pret kritiku izturamies veselīgi. Pašiem patika un tautai arī, tapēc nebēdājam,” pārliecinoši saka Anda. Nākamgadam gan lūkos kādu īsāku gabalu, bet šogad vēl priekšā Jāņu svinības, kā arī “ēdampagastu” saiets, kas šogad paredzēts 7. jūlijā.
Uzrunājot pašus aktierus, saņemu kodolīgu atbildi, kāpēc viņi pulcējas, – tāpēc, ka sākuši, tādēļ, ka patīk, tāpēc, ka tā ir iespēja izrauties no mājas soļa, tas vienojot māksliniekus, kuri vaļasprieku bauda no visas sirds. Vismutīgākā man liekas Dzintra Vespere, viņu arī uzrunāju. Pati Dzintra smaidīga un omulīga teic, ka pēc mēģinājuma jāsteidz glābt gurķus, ko lietus sasitis, tāpēc ar kaplīti jau ieraudusies tautas namā. Dzintrai uzstāšanās prieku iemācījusi skolotāja Maskale, kas viņai likusi skolā deklamēt dzejoļus. Tagad gan runājamā esot vairāk, taču tas baudījumu nemazinot.
Vai nervu drudzis pirms izrādes nepiezogoties? Viņa atsmej: “Kā nu ne, ieraugot zāles pilnās rindas, vēl jo vairāk, ja tie ir savējie, kā tad tu viņu priekšā izgāzīsies, uzreiz kamols kaklā, rokas sāk trīcēt un no teksta galvā ne miņas. Tad visas cerības jāliek uz priekšāteicēju vai uz izdomu.”
Taču ar interpretēšanu “Vistu” izrādē esot grūtāk, jo tur tādas frāzes, kur visi vārdi precīzi jāpasaka. Talkā nākusi režisore, kas visādi, kā mēmajā šovā, ķēmojusies, attēlodama konkrēto vārdu, un tad jau sakāmais esot bijis rokā. Tekstus gluži uz naktsskapīša pie gultas vai zem spilvena neturot, taču šad tad vakaros gan pārlasot un pamācoties. Dzintra piemin arī pagasta atbalstu, jo bez tā nekur neiztikt. Savukārt vietējiem patīkot teātra ļaudis pavilkt uz zoba, jo, lūkojoties caur loga rūti uz notiekošo, teikuši – jūs jau tur tik glāzītes cilājat un vēderos stampājat. Tad savureiz mākslinieki izvēlas logiem vilkt priekšā aizkarus, lai ļaudis lieki netrītu mēles.
Teātris kļuvis par otru dzīvi, grūti tagad būtu aiziet no tā. Te ir cita pasaule, cilvēki, kuriem ir kopīgas intereses. Atmiņu ir bezgala daudz, tās ir skaistas, visbeidzot nosaka Dzintra.
Mūzika arī tuva
Nemiera gars visu laiku dīdījis arī Daci Startu, kura ir gan pirmsskolas vecuma bērnu muzikālo nodarbību, gan tautas mūzikas instrumentu ansambļa vadītāja, gan arī vidējās paaudzes deju kopas “Bārbele” dalībniece. Dace 11 gadu rūpējusies par kvalitatīvas kultūrvides veidošanu Bārbelē un piecus gadus bijusi kultūras dzīves vadītāja. Ģimene novirzīta otrajā plānā, visu laiku skrejoša, brīvā laika vispār nav, tā par sevi saka Dace. “Viss ir nepieciešams – bez dejošanas nevaru, spēlēt un dziedāt patīk. Sevi varētu salīdzināt ar dārznieku. Ja tu redzi, ka esi kaut ko iesējis un tas aug un attīstās, tad vairs nedomā ne par ko – tu nāc un strādā, gūsti prieku no sasniegtā,” stāsta Dace.
Tautas mūzikas instrumentu ansamblī par pavadītāju viņu aicinājusi Mediņu ģimene. Nu jau būs trīs gadi, kopš viņa ar ansambli ir kopā. Vairāk iznākot spēlēt ballītēs, bet aktīvi piedalās arī pagasta rīkotos pasākumos, kā arī koncertē visā Latvijā. Iznācis būt Slovākijā, kad 2005. gadā, izturot konkursu, Bārbeles deju kopas piedalījās starptautiskā deju festivālā. Jautājot par repertuāru, Dace teic, ka tas ir dažāds, bet pārsvarā esot populārā šlāgermūzika. Dziesmas tiekot meklētas visvisādi. Gadoties arī, ka Mārtiņš Mediņš klausās Latvijas Radio 2 un, izdzirdējis tīkamu meldiņu, zvana Dacei, un teic, ka šo vajadzētu nospēlēt. Tad internetā radio arhīvā sameklē dziesmu un mēģina iedziedāt. Turklāt Dace paskaidro, ka visas tā nevar paņemt un spēlēt, jo jāpielāgo instrumentiem, piemēram, cītarā esot tikai mažori. Pašiem un arī publikai, piemēram, dikti patīkot R. Paula “Baltā saule”.
Vadītāja vēlas līdzi diet
Kādreiz dejotāju pulkā bijusi arī pašreizējā Bārbeles kultūras nama vadītāja Tatjana Kadiķe. Jau pagājuši trīs gadi, kopš viņa nav starp danču vedējiem. Pati Tatjana gan atklāj, ka, skatoties uz dejotājiem, sirds sāk pukstēt straujāk un tā vien griboties līdzi diet. Runājot par pašdarbniekiem, viņa ņem palīgā O. Vācieša vārdus: “Tie, ko par māksliniekiem sauc, smaržas pa pasauli savāc tāpat kā bites medu. Un reizē apputekšņo mums dvēseles, lai tajās sēkla briest visa ziedošā.”
***
uzziņai
– Jauniešu deju kopa “Rakari”, vadītāja Agita Seglicka. Dalībnieki: Līga Vespere, Oskars Dievaitis, Marta Linkuna, Aija Cīrule, Agrita Kadiķe, Jānis Kadiķis, Liene Dāboliņa, Atis Dāboliņš, Kristaps Kļaviņš, Dita Mediņa, Lauris Mediņš, Rūta Seglicka, Krista Starta, Valters Mateiko, Renārs Manuilovs, Baiba Miezīte.
– Vidējās paaudzes deju kopa “Bārbele”, vadītāja Agita Seglicka. Dalībnieki: Judīte Sekste, Guntis Sekste, Aldis Krasovskis, Dace Starta, Gatis Mediņš, Arnis Ābeltiņš, Andris Ķēniņš, Laila Mažuika, Kaspars Ķēniņš, Ilze Ķēniņa, Jānis Bračka, Santa Bračka, Dina Godļevska, Mārīte Kļaviņa, Aija Folkmane, Gints Lācis, Egita Rozniece.
– Teātra režisore un vadītāja Anda Seile. Dalībnieki: Dina Godļevska, Gints Lācis, Voldemārs Barens, Dzintra Vespere, Brigita Piebalga, Valdis Rusiņš, Sandra Ancveire, Jānis Folkmanis.
– Tautas mūzikas instrumentu ansamblis, vadītāja Dace Starta. Dalībnieki: Dace Starta, Mārtiņš Mediņš, Dita Mediņa, Gatis Mediņš, Lauris Mediņš.
– Pūšamo instrumentu ansamblis, vadītājs Aigars Dziļums. Dalībnieki: Aigars Dziļums, Andris Dziļums, Gints Lācis, Rihards Lācis, Andris Lācis.
– Bērnu vokālais ansamblis, vadītāja Sarmīte Zariņa. Dalībnieki: Marta Flugina, Justīne Elksne, Daiga Vazne, Marita Vasiļauska, Zane Jumiķe, Linda Ancveire, Sintija Ļemešonaka, Kristiāna Cīrule, Sanita Pankrate, Madara Zvirbule.
– Pirmsskolas vecuma bērnu muzikālās nodarbības, vadītāja Dace Starta. Kopā 12 bērnu gan no Skaistkalnes, gan no Ozolaines un Bārbeles.
