Tikko aizvadījām pensijā laikraksta «Bauskas Dzīve» ilggadējo grāmatvedi Elzu Kļaviņu.
Tikko aizvadījām pensijā laikraksta «Bauskas Dzīve» ilggadējo grāmatvedi Elzu Kļaviņu. Kolēģe, kura tagad stājusies viņas vietā, noklausījusies daudzos atzinības vārdus Elzai un suminājumus, teica – būšot patiesi gandarīta, ja arī viņu šādi izvadīšot pensijā un tik daudz laba viņai veltīšot… Cilvēka novērtējums, viņa veikuma novērtējums. Kāds tas pie mums ir?
Valstiski novērtējuma nav. Patiesībā valsts mūsos to iznīdē – , piemēram, atņemot cilvēkiem viņu nopelnīto pensiju. Uzskatu, ka varēja ierobežot strādājošajiem pensionāriem saņemamās algas lielumu, bet ķerties klāt pie «svētuma» – pensijas – bija aplams solis. Es to nosauktu par Latvijas iedzīvotāju mūža pūļu nonievāšanu.
Viskliedzošākais fakts, kas apstiprina mūsu valsts amoralitāti, ir tikko presē izplatītā ziņa, ka pretgripas un pretencefalīta zāļu (remantadīna) izgudrotājs Jānis Polis kļuvis par bezdarbnieku, tagad saņem 53 latu pensiju un viņam draud izlikšana no dzīvokļa. Tāda ir valsts attieksme.
Valsti veidojam mēs – indivīdi, šīs valsts iedzīvotāji. Un īstenībā mēs ļaujam sev kāpt uz galvas. Kāpēc? Tāpēc, ka esam tipiska kolektīviska austrumu sabiedrība, kurā par svarīgāko neuzskatām tieši SEVI, bet joprojām sociālistisko kolektīvu un arī… valsti. Un te nu ir cita cilvēka novērtējuma kategorija, ar kuru jāsāk – pašvērtējums, kas mums ir zems.
Mums tā kā bailes, tā kā kauns diendienā prasīt pašu ievēlētajiem deputātiem strādāt mūsu labā, darīt darbu, par kuru mēs viņiem maksājam ar nodokļiem. Tas attiecas uz katru pagasta pašvaldību, uz Bauskas Domi, uz Saeimu. Lasītāj, cik bieži esi piedalījies sava pagasta padomes vai pilsētas Domes sēdēs un paklausījies, kā un cik pamatoti deputāti izspriež tavu ikdienu (piemēram, nosaka izcenojumus par pakalpojumiem utt.)? Bet mums ir šīs tiesības – iepazīties ar lēmumiem un to pieņemšanas gaitu. Tikai iedzīvotāji tās neizmanto. Tā kā bailes, tā kā kauns, tā kā vienaldzība?…
Rietumu demokrātiskajās sabiedrībās viss uzsvars tiek likts uz indivīdu, svarīgākais esmu es. Daudzi, kuri esat bijuši Rietumeiropā vai Amerikas Savienotajās Valstīs, esat pamanījuši, cik vienveidīgi un neizteiksmīgi pēc mūsu vērtējuma ģērbjas turienes sievietes. Mēs salīdzinājumā ar tām dāmām ģērbjamies «šiki». Vai tad viņām naudas trūkst, izdomas vai gaumes? Nekā, viņas apzinās, ka ir indivīdi un personības pašas par sevi, ar to viņas izceļas, ar apģērbu nav tajā sabiedrībā jāizceļas.
Labi, ka mums kaut vai skaists apģērbs palīdz celt pašvērtējumu. Bet cik ilgi ar to vien pietiks un ko pa to laiku valsts būs katram no mums pāri nodarījusi?