Dodoties uz preses brīfingu kādā Latvijas pilsētā, secinājām, ka divas trešdaļas braucēju pārstāv krievu valodā iznākošus preses izdevumus.
Dodoties uz preses brīfingu kādā Latvijas pilsētā, secinājām, ka divas trešdaļas braucēju pārstāv krievu valodā iznākošus preses izdevumus. Tas nebija pārsteigums, jo citu tautību kolēģi, kā esmu ievērojusi, allaž ir aktīvāki.
Pārsteigumi sākās vēlāk, kad trīs stundas ilgajā ceļā iesaistījāmies sarunās. Krievvalodīgo izdevumu žurnālisti dialogus ar mums sāka latviski. Tā bija pareiza un nepiesārņota valoda. Vārdu krājums liecināja, ka latviski tiek runāts bieži. Man kļuva tā silti ap sirdi. Ne jau tāpēc, ka nesaprastu krievu valodu. Es labi runāju krieviski, daudz lasu un ar prieku iesaistos sarunās. Aizkustinājuma iemesls šoreiz bija pavisam cits. Saziņas valodas izvēle ceļojumā liecināja par attieksmi. Jā, arī par cieņu pret valsti, kurā mēs visi kopā dzīvojam. Galu galā – jau no paša rīta varējām sākt runāt arī krieviski. Nekas taču nemainītos! Vienīgi nebūtu patīkamās sajūtas, ka neatkarīgās Latvijas īsajā, bet akmeņainajā ceļā kāds pareizi sākts, pārdomāts virziens jau sniedz pirmos pozitīvos rezultātus.
Nudien neatceros nevienu citu dokumentu, kurš savulaik būtu izraisījis tik daudz strīdu un pretestības kā Valsts valodas likums. Sākums bija mokošs. Likuma ieviešanas pirmie soļi arī neko cerīgu nesolīja. Brīžiem pat «īstenam latvietim» sāka šķist, ka attieksmē pret cittautiešu valodas prasmi vajadzētu pieļaut nelielus kompromisus. Cik patīkami tagad apzināties, ka nav bijis nekādu atkāpju no konsekventās «stingrās līnijas»!
Sabiedrība pamazām kļūst saliedētāka. Varbūt tas nav jūtams politiķu diskusijās, mītiņos un piketos, taču ielās, kultūras sarīkojumos, veikalos un kafejnīcās gan. Kādā lielā krievu grāmatu tirgotavā Rīgā pārdevēja mani vienmēr uzrunā latviski, jo ievērojusi, ka tā ir mana dzimtā valoda. Vēl viņa zina nozares, par kurām interesējos. Pēc tam vairs nav svarīgi, kādā valodā mēs sāksim apspriest grāmatas saturu vai izdevniecību piedāvājumus. Līdzīgi notiek arī citās auditorijās, kur pulcējas divvalodīga publika. Šoreiz apzināti minu tikai pozitīvus faktus, lai atgādinātu, ka šajā valstī nevalda vienīgi negācijas.
Ir patīkami apzināties, ka man pieejamā apritē vairs nav dzirdams barbariskais dalījums «mūsu» un «jūsu» kultūra, mūzika, teātris, kino. Izceļot atšķirīgo, sabiedrība mācās ieraudzīt arī vienojošo un kopīgo, mācās sajust pamatu zem kājām. Mums visiem tā ir Latvija.
