Nedēļas nogale satricināja Latvijas finanšu sektoru, valsts vadītāju ziemas miegu un medijus – pat ne katru desmitgadi kādas Eiropas valsts oficiālās bankas vadītāju aiztur aizdomās par kukuļņemšanu, sarīko kratīšanu viņa mājās un darbavietā, kaunina aši atkāpties, lai negrautu valsts un finanšu sektora starptautisko reputāciju.
Nu šis «gods» un pasaules mediju ievērība ar melni treknākajiem virsrakstiem pašā neatkarības simtgades jubilejas priekšvakarā ticis mums, mazai tautiņai, kuras nesenais premjerministrs – izvedējs no finanšu krīzes – ir «Misters Eiro» Eiropas Savienības galvgalī un pieskata ikvienu dalībvalsti, lai nevāra ziepes naudas lietās.
Sabiedrība un sociālie tīkli uzsprāga, iespējams, «beidzot vienas pieķertas» amatpersonas nosodīšanā no «visa zagļu bara tur augšā». Daļa aizstāv cietēju, izvirzot citu par citu savdabīgāku teoriju par ļaunajām partijām, komersantiem vai represīvajām struktūrām, kas iegāzušas «gaišo saulvedi», lai noslēptu pašu negantības.
Te ir divas labas mācības. Pirmā – ja nu kādam vēl likās, ka vajag turpināt balsot par līdzšinējiem lēmējiem, nebeidzot žēloties par viņu nejēdzīgajiem un savtīgajiem lēmumiem, tagad beidzot vajadzētu saprast, ka lielas un vieglas naudas nekad nav gana. Ilmārs Rimšēvičs 2016. gadā saņēma mēnešalgu vidēji ap 12 tūkstošiem eiro – tik daudz liela daļa Latvijas strādājošo nenopelna gadā. Tātad arī politiķi, kas saņem lielu algu, nav pasargāti no alkatīgo pirkstiņu stiepšanās pēc oligarhu vai kāda cita piedāvātā «nesmirdīgā» vieglās naudas portfelīša.
Otrā – sargātāji no korupcijas un nelegālo ienākumu saņēmēju pieķērēji tomēr strādā, pamazām izceļot gaismā ikvienu shēmotāju un rāvēju, kam no valsts maka grābt aizvien šķiet par maz. Tagad būs kārta prokuratūrai un tiesai pierādīt, ka tās velti neēd nodokļu maksātāju maizi. Cerams, izdosies vēl kāda laba dāvana nācijas neatkarības simtgadē.
