Pirms neilga laika, veidojot publikāciju par amatierkopu sezonas sākšanos, nācās pabūt Codes pagasta jauktā kora «Mēmele» pirmajā mēģinājumā.
Pirms neilga laika, veidojot publikāciju par amatierkopu sezonas sākšanos, nācās pabūt Codes pagasta jauktā kora “Mēmele” pirmajā mēģinājumā. Pirms balsu iesildīšanas pēc vasaras atpūtas diriģenti ar koristiem sāka diskusiju par strādāšanu jaunajā sezonā. Uz sarunu bija uzaicināta arī pagasta kultūras darba organizatore Solvita Rotberga.
Sākot domu apmaiņu, viens no pirmajiem izskanēja diriģenta Eināra Redberga apgalvojums, ka par 30 latiem viņš vairs tā kā negrib braukt no Rīgas uz Codi strādāt. “Trīsdesmit latu par reizi?” vaicāja kāda no koristēm. Viņai tika paskaidrots, ka trīsdesmit latu mēnesī maksā diriģentam, tikpat koncertmeistaram un vēl abiem sedz 70 litru degvielas iegādi. Koristu vidū bija jaušams neliels sašutums, izskanēja neseno vēlēšanu reklāmas saukļiem līdzīgi spriedumi: “Kauns par tādu pagastu, kurš par mēneša darbu cilvēkam samaksā trīsdesmit latu!”
Atbraucot no Rīgas un divas stundas vadot kora mēģinājumu, diriģents saņem ap astoņiem latiem. Jāatzīst gan, ka vadīt kori nav tikai pāris stundu darbs vienā vakarā. Ir jāgatavojas, jādomā par repertuāru, jāizstrādā arī metodika, kā veicināt kolektīva dziedātprasmi, paaugstināt kvalitāti. Dažādu darbiņu un pienākumu salasās ne mazums. Tā vismaz man paskaidroja koristi, kuri jau nu noteikti zina, cik daudz darba viņu muzikālajā izglītošanā iegulda diriģents un koncertmeistars.
Es varu vien apliecināt, ka jebkurš garīgs darbs, kas ārēji dažiem šķiet vien tāda niekošanās – paplātīties ar rokām kora priekšā vai, piemēram, 40 minūtes novadīt mācību stundu –, īstenībā ir grūts, personību iztukšojošs process. Nebūt nav viegli samērot atlīdzību par šo veikumu ar algu, ko maksā kādam taustāmu lietu radītājam, piemēram, maizes cepējam vai bruģa klājējam.
Codes pagasta padomes priekšsēdētājs Andris Āboliņš, kad viņam pastāstīju par koristu sašutumu, paskaidroja, ka pašvaldība amatierkopu uzturēšanai atvēl tik līdzekļu, cik var atļauties. Arī koristu vēlmi nodrošināt transportu, kas dziedātājus no Codes atvestu uz mēģinājumiem Draudzības ielas klubā, priekšsēdētājs neatbalstīja. Koris, tāpat kā sportošana, ir katra vaļasprieks, un pašvaldības pienākums neesot nodrošināt iedzīvotājus ar ērtībām viņu brīvajā laikā. Turklāt vietvara jau pirms laba laika esot iedalījusi naudu jaunu tērpu iegādei koristiem, kas vēl neesot izdarīts.
Intereses pēc vaicāju, kādu samaksu par līdzīgu darbu saņem citi mūsu rajona koru vadītāji, kuri uz darbu laukos brauc no Rīgas. Izrādās, 90 latu mēnesī – tāda vairumā gadījumu ir alga rīdziniekiem par darbu.
Zinu, ka nav labi svešā kabatā lūkoties, tomēr varbūt dažreiz ir svētīgi izvētīt kultūras maciņu. Varbūt tas varētu rosināt kādas pārdomas.
