Ko es Indonēzijā īsti daru kā brīvprātīgais? Cilvēkiem Bauskā rodoties iespaids, ka te tikai atpūšos. Patiesībā veicamo darbu slodze man te pat ir lielāka nekā Latvijā, tāpēc, ja vien līdzekļi ļauj, brīvās nedēļas nogales izmantoju ceļošanai. Kopumā brīvprātīgā darba pienākumus veicu divās vietās – kristīgajā vidusskolā un valodu mācību centrā.
Kristīgā privātskola 2000 audzēkņiem
YSKI («Yayasan Sekolah Kristen Indonesia») ir 1951. gadā dibināta privāta kristīgā skola, precīzāk, liels skolu komplekss. Tajā ietilpst trīs bērnudārzi, trīs sākumskolas, pamatskola un vidusskola. Teju katram līmenim mācības norit savā ēkā. Lielākais pārsteigums man bija fakts, ka viena no iestādēm ierīkota bijušajā cietumā, kur atņemta ne viena vien cilvēka dzīvība. Zinot vietējo ļaužu bailes no spokiem, šāda izvēle mani izbrīnīja.
YSKI ir neatkarīga skola, kura pastāv no mācību maksas un neliela baznīcas atbalsta. Maksa par mācībām, atkarībā no apgūstamā izglītības līmeņa, variē no 25 līdz 50 eiro mēnesī, kas nozīmē, ka izglītības iestāde, ņemot vērā indonēziešu ienākumus, ne katram ir pa kabatai.
Patlaban visās YSKI izglītības iestādēs mācās ap 2000 audzēkņu. Pirms gadiem desmit, kad tā Semarangā bija vienīgā kristiešu skola, to bijis pat 3000. Skolas menedžere Rūta (Ruth Jeanette) atzīst, ka skolēnu aizplūšana iestādei bijis sāpīgs trieciens, tomēr izdevies saglabāt darba vietas.
Kopumā skolu nu jau ir pabeiguši vairāk nekā 10 000 audzēkņu, kas kļuvuši par dizaineriem, mediķiem, inženieriem un citu sabiedrībā novērtētu specialitāšu pārstāvjiem. Daļa no skolas kādreizējiem audzēkņiem ir izmācījušies par skolotājiem un te turpina izglītot bērnus.
Ārzemnieku piesaiste stimulē jauniešus
Kā bijušais žurnālists es ar neslēptu interesi iepazinos arī ar skolas avīzi «Footprints» (‘pēdas nospiedumi’), kas iznāk 2500 eksemplāros katrus divus mēnešus. Mana pieredze ar izglītības iestāžu izdevumiem ir minimāla, bet no tā, ko esmu redzējis, jāatzīst, ka YSKI avīze ir krietni pārāka maketēšanas, bilžu un satura ziņā. Izdevuma autori ir gan audzēkņi, gan skolotāji.
Pats strādāju ēkā, kur mācības norit gan «junior high» (7. – 9. klase), gan «senior high» (10. – 12. klase) studentiem. Mani izglītojamie lielākoties ir desmito un vienpa-dsmito klašu audzēkņi, kuriem palīdzu apgūt angļu valodu. Ārzemnieku piesaiste stimulē skolēnus runāt angliski. Būtībā viņi ir spiesti to darīt, jo saziņa ar skolotāju vietējā valodā tikpat kā nepastāv. Ar katru klasi tiekos vidēji reizi nedēļā un tad nu cenšos radoši pieiet apgūstamajai mācību vielai. Līdz šim kopā ar studentiem esam apguvuši izteicienus dažādām dzīves situācijām – kā darīt savas emocijas zināmas citiem, kad esi nokaunējies, kautrīgs, iemīlējies, gribi izteikt līdzjūtību, pievērst uzmanību utt. Ar manu palīdzību daļa skolēnu nu ir iepazinušies arī ar žurnālistikas pamatiem un pat spēj sagatavot nelielus ziņu rakstus. Kopā spēlētas arī dažādas izglītojošas spēles, kā arī, ja vien dota iespēja, iepazīstinu vietējos ar stāstiem par tālo Latviju, kur ziemas aukstākas par saldējumu un kur viņiem eksotisko ābolu ir tik daudz, ka tie reizēm nonāk mēslainē.
Darbdienu skolā beidzu ar angļu valodas treniņu pašiem sarežģītākajiem studentiem – skolotājiem. Viņu valodas prasmes ir dažādas, pat sliktākas par bērniem, taču bieži vien zināšanas paslēpjas aiz kautrīguma maskas.
Disciplīna un formastērpi
Nezinu, kā tas ir ar citām skolām, bet YSKI jau kādu laiku angļu valodas nodarbības ir ieviesusi arī bērnudārzos. Laikam jau tāpēc, ka indonēzieši novērtē šīs valodas svarīgumu. Kādā no vizītēm bērnudārzā klausījos, kā mazie, dodoties mazgāt rokas, priecīgi dziedāja «Row, Row, Row Your Boat», ko pats atceros dziedājis vien kādā trešajā klasē kopā ar skolotāju Juksi.
Neraugoties uz reliģisko piesitienu, kopumā jāteic, ka skolā valda diezgan liela brīvība, bibliotēkā ir atrodamas grāmatas par antropoloģiju, kā arī, piemēram, angļu valodas grāmatās iekļauts melnais humors. Tomēr skolēni ir disciplinēti. Katru dienu viņi valkā skolas formas, bet piektdienās, kad atļauts nēsāt, ko katrs grib, jaunieši necenšas īpaši izcelties. Pīrsingus, spaikus, tetovējumus, grebenes, saplēstas zeķbikses, pārāk īsus svārkus, dziļus dekoltē utt. neesmu te manījis. Lai arī alu un cigaretes bodēs var iegādāties kaut bērns, YSKI skolēni starpbrīžos neslapstās apkārt ap stūriem, lai pabūtu «pieauguši». Kolēģi stāsta, ka šajā ziņā publiskajās skolās tomēr paveroties cita aina.
Valodu mācību centrā «Rumah Bahasa»
Darbdienu vakarus vai tās dienas, kad nestrādāju YSKI, vadu vācu un angļu valodas nodarbības valodu mācību centrā «Rumah Bahasa». Visgrūtākais bija sākums, kad nācās pārņemt iepriekšējās latviešu brīvprātīgās – liepājnieces Annas – studentus. Domāju, ka vieglāk apmācību sākt no nulles, it īpaši tādēļ, ka pats daudz ko esmu piemirsis vai atsevišķas lietas tā arī nekad neesmu apguvis. Atskaitot vienu klasi, no kuras, par laimi, esmu ticis vaļā, studenti ir motivēti. Un tam ir pamats. Daļa audzēkņu jau jūlijā vai augustā dosies studēt uz Vāciju. Arī indonēzieši, tāpat kā latvieši, nākotnē grib dzīvot labākos apstākļos, un bagāto Eiropas valstu piedāvātā bezmaksas augstākā izglītība dod tam cerību.
«Rumah Bahasa» ir pirms dažiem gadiem nodibināta organizācija, kuras birojā var apgūt angļu, vācu, korejiešu, ķīniešu, japāņu
u. c. valodas. Nevarētu teikt, ka mācības ir lētas, bet klientu netrūkst.
Tā kā vidusskolās izlaidums jau ir aizvadīts, jūnijā un jūlijā strādāšu vienīgi valodu centrā, kas, iespējams, nozīmē vairāk brīva laika, ja vien neuzradīsies papildu slodze.
Izskatās, ka mājās atgriezīšos ar vērā ņemamu pieredzi un izpratni par pedagogu darbu. Varbūt jāizmācās par skolotāju?
