Privātuzņēmējs diktē savus noteikumus, un ar ļoti retiem izņēmumiem tiem ir jāpakļaujas, īpaši jau lauksaimniekiem.
Privātuzņēmējs diktē savus noteikumus, un ar ļoti retiem izņēmumiem tiem ir jāpakļaujas, īpaši jau lauksaimniekiem. Mazie piena ražotāji nupat sāpīgi pārliecinājušies, ka glābiņš jārod pašiem. Privātuzņēmējs, ar piegādātāju nerēķinoties, uzsverot, ka domā par savu biznesu, var atteikties pieņemt produkciju. Redakcijā turpina skanēt telefona zvani, un jāuzklausa cienījami lauku ļaudis par viņiem nodarītu pārestību. Lauciniekam tiešām mēnesī ir svarīgi arī 40 un mazāk latu, ko saņem par pienu. Pat santīmi ir vērtība, ja nav citu ienākumu. Gailīšu pagasta iedzīvotāja Skaidrīte sacīja, ka kopš 1957. gada piena nauda visu laiku bijis atspaids. Tagad arī no viņas vairs nepieņems augstākā labuma produkciju, kas ilgus gadus piegādāta tuvākajam uzņēmumam.
Vairs neatkārtošos un nerunāšu par akciju sabiedrības “Bauskas piens” darba stilu. Sirds smeldz, un jūtu līdzi lauku ļaudīm, kuri grib strādāt un pelnīt, bet – nesanāk. Prātošu, kā varētu būt, bet diemžēl nav. Mazajiem saimniekiem beidzot vajadzēja saprast, ka, pa vienam rosoties, nu nekas neizdosies, it nekas. Ganāmpulku īpašnieki tagad to jūt. Bet kur viņi bija pavasarī, kad Bauskā raisījās sarunas par kooperatīva veidošanu? Kāds tās saklausīja, daudz vairāk palaida garām. Ļoti gribas, lai “Lauku pienam” izdodas iecerētais, tāpat kā Liepājas rajonā izveidotajiem kooperatīviem, kas veiksmīgi strādā vairākus gadus un apliecina – VARAM. Manuprāt, tikai šāds papildspēks ļaus “mazajiem”, kamēr tie turēsies, apjēgt jauno sistēmu piensaimniecībā, kas sākusi darboties šajā gadā. Kvotas sagādās vēl daudz galvassāpju. Pavisam skaidrs, ka bez padoma šajā lietā neiztikt.
Nevaru saprast, kāpēc, piemēram, Bauskas rajona Lauksaimnieku apvienība, kurai ir savs algots darbinieks, aktīvistu grupiņas pagastos, arī palikusi nomaļus piena lietās. Piedaloties šīs organizācijas sanāksmēs, dzirdēts, ka apvienība ir mazo lauku uzņēmēju interešu aizstāve. Mūspusē to praktiski nejūtam. Biju iedomājusies, ka šī organizācija rosinās piensaimniekus izmantot to, kas viņiem pienākas – sagatavot iesniegumus valsts tiešo maksājumu saņemšanai par piena kvotu. Izrādās, ka Bauskas rajonā pieteikumus iesnieguši 334 kvotu īpašnieki, kaut gan kopumā viņu ir 1234. Latvijā šī attiecība – 15 tūkstoši un 30 tūkstoši.
Piena kvotu departamenta direktore Inese Bernere uzskata: “Šāda situācija skaidrojama ar informācijas trūkumu.” Kam jābūt informācijas nesējiem? Dažādu institūciju, sabiedrisko organizāciju ir pietiekami. Ne jau tās katru personīgi aizsniegs. Tik daudz reižu bijis jāpārliecinās – lauksaimniecībā jaunais neiedzīvinās pats par sevi. Un tā – atkal ir kāds belziens. Vai tā būs mācība cietušajiem un tiem, kuriem būtu viņiem jāpalīdz? Nezinu.
