Bauskas rajons ir bagāts ne tikai ar auglīgām lauksaimniecības zemēm. Mums pieder bagātības, kuras ikdienā pat neievērojam.
Bauskas rajons ir bagāts ne tikai ar auglīgām lauksaimniecības zemēm. Mums pieder bagātības, kuras ikdienā pat neievērojam. Tas gan nav zelts, sudrabs vai nafta. Tā ir mūsu neskartā, patiesi unikālā daba.
Pēdējā laikā daudz tiek spriests par Iecavas un Lielupes augšteces dabas aizsargājamo teritoriju. Vēl jo vairāk – aktīvisti apsver iespējas veidot kopīgu aizsargājamo objektu ar kaimiņiem Lietuvā. Pašlaik gan Bauskas, gan Aizkraukles rajona attīstības plānošanas speciālisti ar to saista lielas cerības vairāku pagastu attīstībā.
Jāpaskaidro, ka tūdaļ, «uz sitienu», kā tas dažkārt tiek pārprasts, nekādu liegumu rajonā neveidos un nekas netiks arī citādi ierobežots. Pirms tam speciālistiem jāveic rūpīga teritorijas apzināšana un izpēte.
Biržos 18. jūnijā notika konference, kurā Latvijas un Lietuvas puse sprieda par vienota starpvalstu dabas aizsardzības objekta veidošanu. Lietuviešu attieksme nepārprotami liecināja, ka viņi ir ieinteresēti kopīga objekta izveidē. Kā apgalvoja vairāki speciālisti, dabā administratīvās robežas nepastāv. Konferences galvenā tēma, protams, bija aktīvā karsta procesu skartās teritorijas, kur veidojas kritenes. Jāatzīst, ka Lietuvā jau vairākus gadus veiksmīgi darbojas programma «Tatula» (upes nosaukums), kuras ietvaros tiek ražota un realizēta ekoloģiski tīra lauksaimniecības produkcija. Šo programmu, ko sagatavojusi un akceptējusi Lietuvas valdība, 1993. gadā sāka realizēt Ziemeļlietuvas aktīvā karsta reģionā 194 tūkstošu hektāru platībā. Tie zemnieki, kuri iesaistījušies programmā, saņem dotācijas, ar kurām tiek kompensēti atsevišķu saimnieciskās darbības ierobežojumu radītie zaudējumi. Varbūt mums ejams līdzīgs ceļš?
Dažreiz liekas – kas ir Skaistkalnes un Bārbeles puses karsta kritenes salīdzinājumā ar Norvēģijas fjordiem! Šis uzskats ir aplams. Minēšu piemēru. Pirms dažiem gadiem kopā ar mežsaimniecības studentiem no Holandes iegriezos Teiču rezervātā (Madonas rajons). Vajadzēja redzēt, ar kādu interesi holandieši vēroja gadsimtiem veidojušos plašos Teiču purvus un tajos sastopamo faunu un floru! Interesentiem, kuru valstīs visu līdz pēdējam zemes kvadrātmetram ir «noēdusi» meliorācija, mūsu puses daba ir īpaši pievilcīga. Bez šaubām, uzskats, ka «ārzemju tūristiem pie mums nav ko redzēt», sevi attaisnos līdz brīdim, kad tiks sakārtoti galvenie autoceļi un nodrošināts pilns serviss ārvalstu tūristiem, īpaši jau izsmalcinātajiem. Cik mūsu rajonā ir mājīgu un ērtu viesnīciņu, moteļu? Cik daudz par sevi esam stāstījuši, iepazīstinājuši potenciālos tūristus? Par to vērts padomāt.
Gadu simteņos iegājies, ka cilvēks Latvijas laukos nav iedomājams bez govs ganībā un cūkas aizgaldā. Iepriekšminētās aktivitātes liek domāt par ievērojamām pārmaiņām nākotnē – par pakalpojumu servisa nodrošināšanu ārvalstu tūristiem pagastos un tamlīdzīgi. Latvietim nav viegli apzināties – kādreiz jākļūst arī par sulaini. Bet nav izredžu tam, kas nemainās, neseko līdzi laikam. Varbūt, meklējot un apzinoties jaunas iespējas, vismaz daļa no mums nākotnē tieši laukos tās saskatīs.
