Augusta vēsturiskās dienas vedina domāt par mūsu Latviju. Par norisēm, kurās var nokļūt ikviens, vai viņš to vēlas vai ne.
Augusta vēsturiskās dienas vedina domāt par mūsu Latviju. Par norisēm, kurās var nokļūt ikviens, vai viņš to vēlas vai ne. Droši vien mana, piecdesmitgadnieku paaudze, tāpat kā es, atzīs – mums lemts dzīvot bezgala interesantā laikā. Jā, arī sarežģītā un smagā. Bet, pārskatot Latvijas, mazās zemītes, vēsturi kaut vai tikai viena, nule aizgājušā gadsimta ritumā, arī citas paaudzes varētu sacīt gluži to pašu. Mēs atrodamies skaistā, izdevīgā, nozīmīgā vietā pasaulē. Un vēsture arī tādēļ ir nežēlīga. Nebūs šīs zemes amatvīriem remdenu dienu. Arī latviešiem būs daudz jāiztur, lai viņi saglabātu SAVDABĪGUMU.
Nevēlos šoreiz spriest par lielajā politikā notiekošo, tas vienmēr ir pretrunīgs, ar zemstrāvām piepildīts un aktīvi lādēts lauks. Jau kopš Atmodas sākuma glabāju sevī vīziju, – kā sakārtotos valsts, ja tās likteni lemtu, piemēram, akadēmiķis Jānis Stradiņš. Manuprāt, viņš ir inteliģentas un godīgas personības etalons. Tāpat kā pāragri mūžībā aizgājusī Ita Kozakeviča. Ne jau viņi divi vien ir tādi, tikai manās domās turas kā vadzvaigznes, kas diemžēl nav plaiksnījušas varas gaiteņos. Es nepārstāju ticēt, ka manā zemē ir gudri ļaudis, kuri, augstos krēslos iesēdušies, spētu vispirms domāt par tautu un pēc tam par lielās naudas dalīšanu. Neba tikai Otrajā atmodā tas Latvijai ir bijis aktuāli. Atrodiet laiku un pārlasiet intelektuāles Vitas Matīsas publikāciju «Desmit gadi pēc neatkarības» laikraksta «Diena» 20. augusta numura otrajā lappusē. Plašajā vēstījumā viņa citē Emiļa Melngaiļa domas no rakstu sērijas «Kur Latvijas posts, kur glābiņš», kas drukāta 1928. gada izdevumā «Austrums». Ak, cik daudz paralēļu no mūsu zemes tālās pagātnes ir ar šodienu…
Tie ir lielie mērogi, bet katrs esam savā vietā ar savu izvēli. Mani no sirds gandarī jaunu latviešu piesaiste senču mājām. Es priecājos, kā var pārvērsties veca lauku ēka Brunavas pusē, ja to patiesi grib mūsdienīgs uzņēmējs, kaut arī viņam pieder ērta un laba dzīvestelpa Rīgā. Par laimi, rīdziniekam pietiek naudas, lai sakoptu vecvecāku mājvietu. Šī un citas līdzīgas jaunas ģimenes manī uztur cerību, jo es noskāršu – viņos ir vārdos neizteikts, bet attieksmē un rīcībā atklāts mīļums pret savu zemi. Arī pietāte pret dzimtu. Lai māja no ārpuses paliek tāda, kāda tā ir. Pelēka, laika skarta, šāviņu šķembu sarētota. Nams vēl glabā triju iepriekšējo paaudžu auru. Un manī nezūd vēl kāda vīzija. Varbūt Latvijas lauki kādreiz būs tik sakopti kā Beļģijā, kurus nedaudz skatīju šajā pavasarī. Sākt var katrs ar savu sētu, kur darāmā pietiek vienmēr.