Tā gadās. Tikšanās, kad uz to vairs nav cerēts.
Kārtojot radurakstus dzimtas kokā, dusmojos par tradīciju, ka sievietes apprecoties pāriet vīra uzvārdā, tādējādi pazūdot daudzo latvisko un ne tik latvisko uzvārdu jūklī. Tomēr dažreiz par glābējorientieri kļūst vārds. Mans stāsts tieši par šādu gadījumu.
Čekas nagos
Otrā pasaules kara gados kādā Vid-zemes pamatskolā mācījos kopā ar īpaši apdāvinātu meiteni Ciemaldu Plāķi. Viņas tēvs čekas nagos bija nonācis un uz Sibīriju nogādāts jau 1940. gadā, mamma – gadu vēlāk. Ciemalda auga pie vecmāmiņas manā pagastā. Tā mūsu ceļi krustojās vienā skolā. Piebildīšu, ka uz ilgiem gadiem noklusēts tika fakts, ka no šīs skolas pirmajā represiju vilnī uz Sibīriju aizveda ģenerāļa Ezeriņa meitas Zigfrīdu un Benitu.
Kara beigu ceļš veda caur Latviju, un turpinājās padomju okupācija. Bija cietušas ne tikai pilsētas un lauki, bet arī pajukušas ģimenes kā viesuļvētras izkapāts mežs. Šajā postažā «iederējās» izsūtīšanas otrā kārta, kurā bija ierauta arī mana ģimene, un, šķita, veselu mūžību biju prom no radiem un draugiem, arī no skolasbiedriem. Gandrīz piecus gadu desmitus neko nezināju par Ciemaldu. Taču atmiņas par viņu nebija pagaisušas, domās atkal un atkal gruzdēja jautājums, kāds izveidojies spriganās tālo gadu draudzenes dzīves gājums ar komunistu varas tik ļoti samezgloto viņas biogrāfiju. Tikai straujo notikumu sabiezinātais laiks – valsts neatkarības atgūšana – ieviesa skaidrību.
Arvien vēl meklē izcelsmes saknes
Kaut cik bija norimis pārsteigums par valdības apbalvojumu 2003. gada rudenī, kad ar interesi pārskatīju apbalvoto sarakstus. Asinis deniņos sāka pulsēt straujāk, kad viņu vidū izlasīju Ciemaldas Lūkinas vārdu. Nedaudz šaubījos, vai tā ir īstā, jo uzvārds bija cits, bet vārds? Tādu Latvijā nebiju dzirdējusi, un otra, manuprāt, nav joprojām.
Apbalvojumu pasniegšanas ceremonijā ar nepacietību gaidīju, kad no Vairas Vīķes-Freibergas rokām Triju Zvaigžņu ordeņa goda zīmi saņems Ciemalda. Ieraudzīju, pazinu, un tās dienas emocionālais pārdzīvojums tikai pieņēmās spēkā. Ciemaldas pārsteigums nebija noslēpjams, viņai nebija nekādu priekšnojautu, jo manu vārda māsu pilna Latvija. Notiekošajam atbil-stošā situācijā ātri uzklausījām viena otru, fotografējāmies un brīnījāmies, cik gadiem bija jāpaiet, kam bija jānotiek, lai mēs atkal satiktos jau senioru statusā.
Ciemalda, pārvarot modrās čekas šķēršļus, ar vairākiem piegājieniem bija tikusi Medicīnas institūtā, kļuvusi par cienītu ārsti. Līdztekus mediķes darbam bijusi pretalkoholisma biedrības «Ziemeļblāzma» vadītāja, un tajā darbojas joprojām. Ciemalda izdevusi vecātēva, valodnieka profesora Jura Plāķa un tēva, ārsta Ernesta Plāķa brīnumainā kārtā saglabājušos atmiņu pierakstus grāmatā «Bez pasūtinājuma un cenzūras».
Ciemalda arvien vēl meklē sava vārda izcelsmes saknes. Zināms, ka Jaunsvirlaukas pagastā atradušies Ciemaldes senkapi, kas postīti, ierīkojot kapsētu un veicot apkārtējo lauku meliorācijas darbus. Vēstures dati liecina, ka 19. gadsimta beigu posmā gandrīz divdesmit gadu Bornsmindes pamatskolā Rundāles pagasta Ziedoņos par skolotāju strādājis Kristians Ciemalds.
