Trīs pusaudži 2. jūlijā rajona Tiesas zāli atstāja policijas konvoja pavadībā.
Trīs pusaudži 2. jūlijā rajona Tiesas zāli atstāja policijas konvoja pavadībā.
Viņiem piespriesta brīvības atņemšana par smaga nozieguma izdarīšanu, kas ar nežēlību pret savu vienaudzi pārspēja rajona Tiesas praksē pieredzēto.
Moto – zobs pret zobu!
Mežotnes internātvidusskolas kontingenta lielākā daļa ir dzīves pabērni no visas valsts. Skolā ir zemākais izglītības līmenis republikā, labākā atzīme – četras balles. Nelabvēlīgās ģimenēs, pie audžuvecākiem un aizbildņiem augušajos bērnos no pārestībām pret sevi uzkrātais ļaunums izveidojis viņu dzīves moto – «zobs pret zobu». Varbūt tāpēc viņi nereti vēršas arī pret vienaudžiem, kuri auguši pilnvērtīgās ģimenēs.
9. februāra naktī skolas internātā notika nežēlīga izrēķināšanās ar kādu pusaudzi. Trīs vienaudži viņu apskauda, ka zēnam ir tēvs, māte. Uz tiesas sēdi psiholoģisku iemeslu dēļ neieradās ne cietušais, ne māte, kura nespēja pārdzīvot tās dvēseles sāpes, ko viņai jau vienreiz nācās pārciest. Sieviete nevēlējās raudzīties uz pusaudžiem, kuri viņas dēlam sagādājuši tik lielas fiziskas sāpes un morālas ciešanas.
Dežurants ne dzird, ne redz
Nakts dežuranta pienākumus skolas internātā amatu apvienošanas kārtībā pildīja galdnieks G. Stunda. Viņš nevarēja nepamanīt, ka naktī līdz pat pulksten diviem nenodzisa gaisma vairākās internāta istabiņās. Viņš nevarēja, nedrīkstēja nedzirdēt, ka vienā no tām raud un sauc palīgā kāds nelaimīgs zēns, ar kuru nežēlīgi izrēķinājās trīs vienaudži.
Dramatiskie notikumi sāka risināties jau deviņos vakarā, kad pie A. J. (visi vārdi un uzvārdi mainīti) ieradās divi ļaunprāši un lika viņam izkauties ar savu istabas biedru V. Z. Kad A. J. atteicās to darīt, V. Z. sita pirmais. Uz zēna pārsistās lūpas parādījās asinis. Kā zvēri, sajutuši asins smaku, puikas pēc kārtas ņēmās dauzīt un spārdīt nelaimīgo, kurš nespēja aizstāvēties. Darbā tika laistas rokas un kājas, imitējot visdažādākos karatē paņēmienus, lai piespiestu A. J. pildīt viņu pavēles. Visvairāk izrādīties gribēja viņa istabas biedrs V. Z. Sagrābis A. J. aiz galvas, viņš dauzīja to pret sienu.
Varmācības anatomija
Kad piekautais puika no sāpēm sāka raudāt, istabas biedrs uzlika vārīties ūdeni. Tur kompānija upurim lika mazgāt savas netīrās zeķes, galvas pārsēju. Ar sitieniem un spērieniem panākuši savu, varmākas plānoja nākamo neģēlību.
Kāršu spēlē viņi noteica nākamo «melnā darba» darītāju, kurš atkal fiziski ietekmēja cietušo. Visi trīs nelieši aizpīpēja cigaretes, lai pēc tam tās nodzēstu A. J. plaukstā. Lai vairotu fiziskās sāpes, atkal darbā tika laistas rokas un kājas. Tika vēlreiz uzvārīts ūdens, upurim aizsietas acis. Divi nelaimīgo turēja, bet trešais uz viņa labās rokas lēja verdošu ūdeni, izraisīdams otrās pakāpes apdegumu. No sāpēm raudošais zēns sāka lūgties mocītājus, bet saņēma spērienus dzimumorgānu rajonā.
Upurim jau izsīka spēki, bet spīdzinātāju galvās dzima arvien jaunas idejas. Divi no varmākām savam urīnam krūzītē piejauca šampūnu, zobu pastu un apavu krēmu un lika to upurim izdzert. Pēc jaunas fiziskas ietekmēšanas A. J. griba bija salauzta, un viņš izpildīja spīdzinātāju vēlmi.
Piecas stundas nepilngadīgie sadisti ņirgājās par zēnu, paši lieliski uzjautrinoties. Piekusuši no savām neģēlībām, viņi izmocītajam un pazemotajam skolas biedram pavēlēja par visu notikušo klusēt.
Ilgstošo huligānisko darbību dēļ, ņirgājoties par nevarīgu cilvēku, rupji traucējot sabiedrisko mieru, kārtību un nodarot cietušajam miesas bojājumus, tiesājamie izdarīja smagu noziegumu, kas paredzēts Krimināllikuma 231. panta 2. daļā.
Tiesa šoreiz nebija labticīga
Kaut gan tiesājamie savu vainu pilnībā atzina, nožēloja, lieta tika skatīta saīsinātā procesā, bez pierādījumu pārbaudes. Tomēr Tiesa neguva pārliecību, ka solījumos laboties ir savas vainas izpratne. Nelabvēlīgie sociālie apstākļi šo zēnu ģimenēs bija laiduši pārāk dziļas saknes.
Nozieguma izdarīšanu sekmēja arī sociālie apstākļi Mežotnes internātvidusskolā. No rīta 10. februārī direktora vietniece A. Jakubenoka ievēroja asinsizplūdumu A. J. sejā, rokas apdegumus, tomēr nesteidzās lietu izmeklēt, bet gan to novilcināja. Tādējādi medicīniskais eksperts nevarēja objektīvi novērtēt skolas audzēkņa miesas bojājumus. Kad A. J. 24. februārī atgriezās skolā, mācību iestādes vadība pat nepārvietoja zēnu uz citu istabiņu, tādējādi liekot viņam līdz mācību gada beigām būt kopā ar vienu no saviem mocītājiem. Zīmīgi bija viena tiesājamā vecmāmiņas vārdi, kura, nosodīdama savu mazdēlu, teica, ka tādas neģēlības viņa pat koncentrācijas nometnē neesot piedzīvojusi.
Tiesa šajā lietā pieņēma blakus lēmumu par trūkumiem un bezatbildību audzināšanas darbā Mežotnes internātvidusskolā, lai par tiem ziņotu Izglītības un zinātnes ministrijai un rajona Padomes Izglītības pārvaldei.
