Ejot gar atjaunoto, saulaini krāsoto ēku Korfa dārzā Bauskā, Jonam Gudaitim nāk prātā laiks, kad šajā namā dzīvoja viņš. Pagājušā gadsimta 50. gados tur atradās bērnunams, teritorija bija norobežota un režīms stingrs.
Ejot gar atjaunoto, saulaini krāsoto ēku Korfa dārzā Bauskā, Jonam Gudaitim nāk prātā laiks, kad šajā namā dzīvoja viņš. Pagājušā gadsimta 50. gados tur atradās bērnunams, teritorija bija norobežota un režīms stingrs.
Tolaik zem ēkas bija dziļš, tumšs pagrabs, kurā uz grīdas vienmēr stāvēja ūdens. Tur mēdza ieslodzīt audzēkņus, kuri slikti mācījās un darīja palaidnības. Nebija, kur apsēsties, varēja vienīgi stāvēt uz ūdenī saliktajām laipām. Tā pagāja garas stundas. Bērniem bija auksti, bail, un viņi skaļi raudāja. Tad kāds no audzinātājiem atvēra lūku un uzgāza spaini ledusauksta ūdens kliedzējiem uz galvas, atceras Jons.
Esat dzimis Lietuvā. Kā nokļuvāt Latvijā?
– Kopā ar mammu, brāli un mazo māsiņu Latvijā ienācām 50. gadu sākumā, kad vēl negāju skolā. Tēvu neatceros, viņš nomira, kad bijām pavisam mazi.
Mamma Pācē strādāja kolhoza fermā, kopa lopus, dzīvojām četrus kilometrus no skolas, koka mājā, kur mums iedeva divas istabas. Bijām ārkārtīgi trūcīgi, pavisam mazi mēs, bērni, jau strādājām. Atceros, ka nevarēju sākt mācīties pirmajā klasē septembrī, jo ganīju kolhoza lopus. Latviski nepratu, tāpēc mani atstāja uz otru gadu. Galīgi nepārdomāta bija tā mūsu pārcelšanās uz Latviju.
Kā nokļuvāt bērnunamā?
– Pācē nodzīvojām kādus divus gadus un pārcēlāmies uz Jaunsauli. Mamma briesmīgi dzēra, gāja traki, dzīvojām kā tādā citā pasaulē. Skolā mūs nelaida, neēduši dienām klīdām apkārt. Kaimiņi redzēja, ka mums klājās slikti.
Kādu dienu pēc stundām Jaunsaules skolas direktors ielika mani motocikla blakusvāģī un aizveda līdz pieturai, kur sagaidījām autobusu uz Bausku. Viņš laikam sarunāja, lai šoferis mani aizved tieši uz bērnunamu. Attaisīja vārtus, ielaida mani un aiztaisīja. Biju kādus deviņus gadus vecs. Nezinu, kā toreiz tika nokārtoti dokumenti. Brāli uzreiz aizveda uz bērnunamu Jūrmalā, jo viņš bija slims. Tas nav brīnums, jo bijām ļoti novārguši.
Vai atceraties, kā jutāties?
– Patiesībā diezgan šausmīgi, jo jutos kā ieslodzīts un nesapratu, ko tādu esmu izdarījis. Kārtības, protams, tur bija vairāk nekā mums mājās, tomēr bērnunams tolaik bija tāds kā kolonija.
Kas lika tā domāt?
– Paklausību centās panākt ar visādiem sodiem. Ja nebiji izmācījies, nedeva ēst, reizēm pat diennakti. Mūs sita par visu un ar visu, kas gadījās pie rokas, – siksnu, koku, pakaramo. Arī savā starpā kāvāmies. Lielie sita mazos vai arī lika mums kauties citam ar citu un skatījās. Audzinātāji visu laiku nebija klāt, nekādu nodarbību, un brīvā laika daudz. Vienīgā izklaide bija spēlēt kariņu.
Kad atnācām no skolas, bērnunamā bija pusdienas, bet vienmēr šķita, ka ēdiena par maz. Atceros, ka pa mazo lodziņu ar drāti centāmies izvilkt no virtuves noliktavas maizi. Mūs, protams, noķēra un sodīja.
Vai toreiz bija arī jāstrādā?
– Kā nu ne! Bērnunamam bija liela teritorija, viss pašreizējais Korfa dārzs. 2. vidusskolai tolaik ielika pamatus. Tur, kur tagad ir daudzdzīvokļu mājas, bija bērnunama saimniecība – kūtis cūkām. Audzēkņi tās baroja, kopa, mēza mēslus. Lielajiem bija jāskalda malka, mums jākrauj. Lai nebūtu jāstrādā, mazajiem lika iet uz pilsētu, it kā mēs būtu aizmukuši. Tad lielos sūtīja mūs meklēt un viņiem nebija jāstrādā. Kad pusdienas laikā pārnācām, tad tiešā ceļā uz pagrabu.
Audzināšanas metodes bijušas tik skarbas, ka bail klausīties. Kur bērns varēja atrast mīļumu, sirsnību?
– Paši sadraudzējāmies ātri, bet no pieaugušajiem nekādu mīlestību negaidījām. Patiesībā man jau arī mājās tās trūka. Bauskas bērnunamā sabiju līdz 1961. gadam. Atceros – togad Gagarins uzlidoja kosmosā un visi par to runāja. Mani aizsūtīja uz Dubultiem Jūrmalā, kur bija bērnunams kā sanatorija. Nebiju vesels. Manuprāt, tā bija tuberkuloze, ar ko daudzi inficējās, nepietiekami paēduši, novārguši nespējām turēties slimībai pretī. Brālis tur bija jau priekšā.
Kā jums klājās jaunajā vietā?
– Pēc Bauskas man Jūrmalā likās kā paradīzē. Labs ēdiens, normālas attiecības, gādība, notika sacensības, bija nometnes, visādas nodarbības. Es tur ļoti iedzīvojos un sadraudzējos ar daudziem, mācījos Pumpuru vidusskolā. Taču ne jau mēs paši lēmām savu likteni.
Kas notika?
– Nezinu, kāpēc, bet pusaudža gados mani pārcēla uz Irlavu. Atceros, ka vai viss Dubultu bērnunams toreiz nāca mani pavadīt un, ticis Irlavā, atbēgu atpakaļ. Taču, protams, mani aizveda prom. Irlavas pamatskolā bērnunamniekiem neklājās labi, bijām citādāk ģērbti, noskūtas galvas, pārējie skolēni apsaukāja, neturēja mūs par cilvēkiem. Mācījos tur tikai pusgadu, kad puišus un meitenes no bērnunamiem savāca uz Vangažu arodskolu. Tur mācīja celtniecībā nepieciešamus amatus, vajadzēja iet vakarskolā. Sameloju, ka esmu jau beidzis astoņas klases, un sāku mācīties uzreiz devītajā. Tā nebija taisnība, tāpēc viegli man neklājās, tomēr pamatskolu pabeidzu. Tad arī ieguvāt profesiju?
– Arodskolā mācījos par metinātāju, bet tiklīdz paliku 18 gadu vecs, tiku iesaukts obligātajā dienestā. Tas bija 1969. gadā. Lai neaizsūtītu uz tālajiem austrumiem vai ziemeļiem, kopā ar draugiem pieteicāmies kā zinātāji pretgaisa aizsardzībā. Tās mācību centrs bija Palangā. Tur gan ātri saprata, ka nekādi speci neesam, bet neko vairs nevarēja mainīt, un divi gadi pagāja, dienējot piejūras pilsētā.
Pēc armijas varējāt beidzot sākt savu dzīvi?
– Atgriezos Jūrmalā, kur man bija draugi no bērnunama laikiem. Strādāju par celtnieku Bulduru sovhoztehnikumā. Tie bija labi gadi. Piešķīra istabiņu kopmītnē, biju starp labiem cilvēkiem, tiku pie naudas, drēbēm.
Kur jūsu mamma, brālis, māsa?
– Brālis Pēteris savu dzīvi iekārtoja Pierīgā, viņam Piņķos ir sava mājiņa. Māsa Emīlija ir invalīde kopš bērnības. Mamma viņu turēja pie sevis par palīgu, vēlāk māsu ievietoja pansionātā.
Uz Jaunsauli pie mammas pārcēlos 70. gadu vidū, taču bija uzradies patēvs, un mums nebija nekā kopīga. Turpat Jaunsaulē sastapu meiteni, kas iepatikās, man bija 24 gadi, kad apprecējos. Tik ļoti biju noilgojies pēc normālas dzīves. Jaunsaules pamatskolā mācīja arī vakarskolēnus, tur pabeidzu 10. klasi. Sieva strādāja Bauskā, Sakaru mezglā.
Jums ir bērni?
– Mums piedzima trīs meitas. Toreizējā kolhozā “Uzvara” Jansontēvs pieņēma mani darbā un iedeva dzīvokli. Tajā laikā arī pabeidzu vakarskolu. Daudz strādājām un labi dzīvojām. Pēc smagas slimības 1996. gadā sieva nomira, un nu jau dažus gadus dzīvoju Bauskā. Esmu strādājis par metinātāju, atslēdznieku, santehniķi, protu visus vīriešu darbus. Meitas Kristīne un Jana izstudējušas, strādā. Dina trešo gadu ir Anglijā, beidzot tūrisma skolu, viņa turp aizbrauca praksē un iepatikās.
Vai tas, ka esat izaudzis bērnunamā, ir ietekmējis jūsu dzīvi? Ir dzirdēts, ka tas esot kā zīmogs pierē, mēdz teikt, ka bērnunamā var izaugt tikai par bandītu.
– Izklausīsies jocīgi, bet tagad vērtēju, ka nokļūšana bērnunamā izglāba manu dzīvi. Tad es tomēr gāju skolā, mācījos, kā dzīvot, iztikt. Nenoliegšu, tas bija skarbi, grūti, tomēr apzinos, ka, palikdams pie mammas, būtu nodzēries, kas zina, vai vispār vairs būtu.
Esmu mācījies vairākās skolās, un mans izglītošanās laiks ir bijis ļoti garš, tomēr nekur neesmu piedzīvojis izlaidumu. Kaut gan paziņu no tiem laikiem ir daudz.
Bauskā ir bērnunams “Annele”. Vai esat tur kādreiz bijis?
– Nekad. Ir ļoti slikti, ka bērns nevar augt savā ģimenē, saņemot vecāku mīlestību un gādību. Bet ceru, ka “Anneles” audzēkņiem klājas daudz labāk nekā savulaik man.
***
Jons Gudaitis
– lietuvietis, dzimis Jonišķos 1950. gadā. Mācījies Pāces, Jaunsaules, Bauskas, Irlavas pamatskolā, Pumpuru vidusskolā, Vangažu arodskolā, ieguvis metinātāja profesiju. Izaudzis bērnunamā.
– Ģimenē izaudzinātas trīs meitas. Dzīvo Bauskā, strādā SIA “LRS Mūsa”.
