Klāt augusts, gada astotais mēnesis. Vai arī tas būs tikpat spraigiem notikumiem bagāts kā jūnijs un jūlijs?
Klāt augusts, gada astotais mēnesis. Vai arī tas būs tikpat spraigiem notikumiem bagāts kā jūnijs un jūlijs?
Jūnijā ass konflikts izraisījās Bauskas Domē, kur četri deputāti publiski pauda neapmierinātību ar Domes vadības stilu, izteica neuzticību priekšsēdētājam un pieprasīja uzticības balsojumu. Pilsētas pašvaldībā tas bija nepieredzēts atgadījums, kas izsauca plašu rezonansi. Bauskas mērs, lai gan manāmi pārliecināts par uzticības balsojuma pozitīvu iznākumu, acīm redzami jutās neomulīgi – ja vairākums deputātu izteiktu neuzticību, priekšsēdētājam būtu jāpamet pilsētas galvas krēsls. Domniekus pat vērotājs no malas var itin viegli sašķirot no pilsētas galvas atkarīgajos un neatkarīgajos. Tā kā pēdējie ir mazākumā, pilsētas pašvaldībai parasti arī pēc karstām debatēm izdodas pieņemt «pareizo lēmumu». Balsojums par neuzticības izteikšanu priekšsēdētājam nebija izņēmums. Kas pēc šī balsojuma risinājās Domes kuluāros, nav grūti iedomāties. Taču tas, kā mēdz teikt, jau ir cits stāsts. Par laimi, pilsētas galva neveiklajā brīdī varēja uzspodrināt savu reputāciju, piedaloties Latvijā pirmā Kantrimūzikas festivāla organizēšanā. Tur Bauskas mērs godam apliecināja savas darbības principu – ja ir ķēries kādai lietai klāt, tad dara to pamatīgi.
Kantrimūzikas festivāls ienesa Bauskā un rajonā amerikāniskas meldijas, ļaujot sajust tālās zemes kultūras strāvojumu. Pavisam drīz vesterna noskaņas iemiesojās reālos notikumos – nule kā Bauskas centrā aizturēti četri ķīlnieku sagrābēji, kuri savus upurus izraudzījušies Lietuvā. Iecavas pagastā atklāts nelegāls spirta «brūzis»… Mazliet savādi, ka par šiem abiem atgadījumiem redakcija ieguva informāciju no ziņu aģentūras BNS. Rajona Policijas nodaļā avīzei atbildēja īsi: «Mums neprasiet. Ar šiem noziegumiem «strādā Rīga».» Vietu, kur notikušas darbības ar spirtu, aptuveni norādīja tikai pats Iekšlietu ministrijas preses sekretārs Normunds Beļskis. Vai tiešām Iekšlietu ministrija mūsu policistu varēšanu novērtē tik zemu, ka šādas nopietnas operācijas uztic vienīgi spēkiem no metropoles? Un kā vispār iespējamas atsevišķu bruņotu vienību operācijas rajonā bez vietējo struktūru ziņas?
Redakcijai uzzināt par vistu vai ievārījumu kārtējo zādzību nav problēmu. Par nopietnākiem noziegumiem iedzīvotājiem labākajā gadījumā jāsamierinās ar skopu informāciju, tā teikt, pārējo «izkrāso» pats. Tāla un nesasniedzama šķiet realitāte vietējam žurnālistam ziņot no notikuma vietas, kā to dara kolēģi Rietumos. Tur reportieris var iet arī aiz lentes, uz kuras rakstīts «Policija». Protams, pārkāpjot šo robežu, preses pārstāvis pilnībā atbild par savu veselību un dzīvību. Bet pie mums dažam kārtības sargam pat liekas nepieņemami, ja fotokorespondents pa gabalu vēlas iemūžināt avarējušu automobili.
Arī augusts noteikti neizpaliks bez dažādiem vēl nebijušiem strāvojumiem. Dod, Dievs, lai tie mums sagādātu tikai patīkamus pārsteigumus!
