Vasaras brīvdienās pieaug vecāku rūpes un policijas darbinieku pienākumi, jo bērni nokļūst piespiedu bezdarbībā.
Vasaras brīvdienās pieaug vecāku rūpes un policijas darbinieku pienākumi, jo bērni nokļūst piespiedu bezdarbībā.
Daudziem ir vēlēšanās atrast darbu, bet tas neizdodas. Sākas piedzīvojumu meklēšana.
Satrauc riska grupa
Vasaras mēnešu problēmas raksturo Bauskas rajona Policijas pārvaldes Nepilngadīgo lietu inspekcijas galvenā speciāliste Māra Bluša.
– Skolas brīvlaiks liek policijai vairāk rosīties. Aktivizējas «mūsu» kontingents. Brīvi no skolas un neatrazdami lietderīgu nodarbi, pusaudži «izklaidēsies» pēc savas patikas. Vasarā parasti pieaug zādzību skaits dārziņos, veikalos, vairāk uzrodas «tūristu» – klaiņotāju.
Bet ko lai dara pilsētas bērns vasarā?
– Šiem «nelabvēlīgajiem» bērniem patiesi vasarā nav, ko darīt. Mākslas, mūzikas skolas rīko nometnes, bet tajās galvenokārt piedalās talantīgi pusaudži. Laukos bērniem vēl atrodas kādas nodarbes, taču pilsētā situācija ar katru gadu kļūst bezcerīgāka. Pagājušajā gadā Bauskas Dome augustā organizēja tikai vienu nometni pilsētas bērniem. Arī valdība īpaši nerūpējas par pusaudžu nodarbinātību. Kādā pagastā stāstīja, ka neesot ļauts bērniem vasarā piedāvāt darbu, lai viņi varētu nopelnīt skolā brīvpusdienas. Tas, lūk, esot bērna cilvēktiesību pārkāpums.
Kā jūs varat sodīt mazos likumpārkāpējus?
– Runājamies ar bērniem, ja ir vecāki, tad aicinām viņus. Nereti lietas tiek nodotas izmeklēšanai un nonāk pat tiesā. Par bērnu likumpārkāpumiem līdz 14 gadu vecumam atbildība tiek prasīta no vecākiem, pēc tam jauniešiem iestājas kriminālatbildība. Ja konstatējam, ka vecāki ļaunprātīgi nepieskata atvases, tad sastādām administratīvo protokolu un šos gadījumus izskata pašvaldības. Tiesības sodīt vecākus vēl nenozīmē, ka būs rezultāts. Nereti viņi ir bezdarbnieki, kuri nespēj samaksāt par bērnu nedarbiem.
Valstī ir divas mācību pāraudzināšanas iestādes nepilngadīgajiem: zēniem – Alūksnes, meitenēm – Valmieras rajonā.
Apbrīnojama ir īpašnieku bezatbildība. Pārtikas produktu noliktavas durvis, piemēram, puikas atmūķēja ar vienkāršu virtuves nazi un atspieda ar dēli. Pēc pirmās apzagšanas nekas netika darīts, lai garnadži avīžu kioskā tik viegli neiekļūtu. Nereti pieaugušie paši provocē pusaudžu noziegumus.
Zēnam žēl māmiņas
Guntim (vārds mainīts) ir 12 gadu, mācās sestajā klasē, bet skolā gan ne vienmēr ir sastopams. Nepilngadīgo lietu inspekcijā zēns bija aicināts sniegt liecības par izdarīto zādzību. Kopā ar viņu kādā pārtikas preču noliktavā «ciemojās» vēl daži pusaudži, tostarp arī astoņus gadus vecā 1. klases audzēk- ne S.
Kādas mantas tu paņēmi, un kāpēc tā darīji?
– Paņēmu saldumus, zaļos zirnīšus, kečupu un vēl velosipēdu. Es pat nezinu, kāpēc tā darīju. Bija interesanti.
Kā tu uzzināji, kas glabājas šajā noliktavā, un kā tiki iekšā?
– Citi puikas pateica, ka te var dabūt dažādas ēdamas lietas. Viņi arī izstāstīja, kuri dē- ļi ir vaļā. Pēc mantām gāju dienā.
Tev nebija bail?
– Nemaz. Mājās gan nestāstīju, jo baidījos no pēriena. Cerēju arī, ka par to neviens neuzzinās.
Vai nedomāji, ka ar savu rīcību varētu sāpināt māmiņu?
– Jā, mammai par manis izdarīto sirsniņa noteikti sāp. Viņas man ir žēl, bet sevis ne.
Ja būs iespēja, vai kaut ko zagsi arī citreiz?
– Ja manīšu ko «nelabi» noliktu, kāpēc lai to nepaņemtu?
Sentimentāli un traģiski
Saruna ar Gunti vērsās dzīva un interesanta. Zēns ir gudrs, viņam piemīt laba humora izjūta un attapība. Skolā mācības lielu prieku gan nesagādā, bet par sekmēm puika nesūdzas. Tīkamākie mācību priekšmeti ir tie, kur var spriest un runāt, nepatīk zinības, kas cītīgi jāmācās no galvas. Guntis uzskata, ka mājas apstākļi viņam ir pietiekami labi, ir paēdis, apģērbts.
Puikam patīk lasīt grāmatas, īpaši stāstus par dažādiem piedzīvojumiem un noslēpumiem, vasarā – peldēt. To viņam iemācījusi māmiņa. Guntis labprāt vizinātos ar velosipēdu, bet viņš to nevar nopirkt. Ja kāds labs onkulis savu veco braucamo atdāvinātu, zēns to prastu «saķīlēt». Par nopietnu strādāšanu viņš diez ko nevēlas runāt. Vasarā neko īpašu strādāt negribētu, labāk mieloties ar ķiršiem un zemenēm. Kad izaugšot liels, Guntis būšot šoferis. Vislabāk patiktu braukt ar vieglo auto, bet ne ar autobusu.
Skumji sentimentālais Gunta teiktajā mijas ar traģisko. Sirds noteikti zēnam ir laba, prāts gaišs, bet audzināšanā kaut kas palaists garām. Vecāki, sabiedrība – kurš īsti vainīgs? Varbūt tas ir mazā zēna liktenis, kas pašam vien jāizdzīvo, jāizsāp un jāizpriecājas.
