Mēģinu ieklausīties mūsu zemniekos un vienmēr, dzirdot kādu bēdīgu ikdienības stāstu, cenšos viņiem bilst cerīgus vārdus.
Mēģinu ieklausīties mūsu zemniekos un vienmēr, dzirdot kādu bēdīgu ikdienības stāstu, cenšos viņiem bilst cerīgus vārdus. Bet ir tādas reizes, kad nav, ko sacīt. Rundāles pagasta saimnieks pirms algas izmaksas ar vīriem norunājis – šoreiz mēģiniet noturēties. Darba tik daudz, šņabīti ierausit vēlāk. Nekā, otrā rītā sēta tukša. Viens strādnieks pat Bauskā manīts guļam grāvmalā. Ne jau pirmo reizi tā noticis. Jūtu – no manis gaida atbildi, bet es to nezinu. Vēl tikai varu papildināt. Bauskas rajona pierobežas pagastā sadzēries traktora vadītājs sagāž garāžu, jauni puiši, neprātīgi drāzdamies, ar automašīnu aizlido no brauktuves, un mājas sienā iekšā… Iedzīvotājiem tāds izbīlis, ka jādzer nervu zāles.
Vecsaules pagastā no ganībām aizvilkta projām brūna pirmpiene. Īpašniece cerējusi uz policijas iejaukšanos, bet vēl pēc pāris dienām neviens kārtības sargs nav to vietu lūkojis. Brunavas pagastā man rāda divus graudu maisiņus. Cerību laukā, no kura gaidīta šīs vasaras peļņa, gandrīz vai čiks. Atbraucis kombains vākt ražu, bunkurā krājušies nevis tīri graudi, bet labība ar visām sēnalām. Par pakalpojumu jāmaksā, kaut arī šādu kūlumu nevienam uzpircējam neatdosi. Tāds kombains sūtīts projām. Kamēr sameklē otru, kas izkuļ kārtīgi, sarunātajā vietā graudus vairs nepieņem.
Pietiks piemēru, kaut arī likstu uzskaitījumu varētu turpināt. Tādās reizēs atceros kādu saimnieku Ceraukstes pagastā. Cik tur būts, nav bijis jāklausās žēlabās. Šķiet, viņam ir kāda īpaša filosofija – ziemas rapsi pa pusei izkūla krusa, – ko izdarīsi. Nākamgad būs labāk. Iespējams, ceraukstietis neviļus ielāgojis Latvijas žurnālistu ilggadēja audzinātāja Ābrama Kleckina atziņu – netērēt nervus par jau notikušo, par to, ko nav iespējams ietekmēt. Patiesi, vētrai un krusai taču neviens pretī nestāsies. Ar tādu domāšanu ir vieglāk izturēt, jo lauksaimniecību arī klimatiski labvēlīgākās Eiropas zemēs uzskata par riska nozari. Kas izvēlas riskēt, tam arī jāapgūst sevi saudzējoša domāšana. Droši vien jābūt spītam, pacietībai un spējai saredzēt kādu labumu. Par to – slejas noslēgumā, pretstatot faktus ievadam.
Braucu cauri Iecavas parkam un redzu, ka vecā māja nojaukta un jaunu zemnieku ģimene jau apdzīvo mūsdienīgi gaisīgu ēku. Sastopu vienu svitenieti aršanas mācībās, viņā uzreiz saskatāma apņēmība: nopircis jaunu traktoru un arklu, pirmais brauciens – skoloties. Skatos, kāds apmierinājums jaušams viesturietī, kura laukos šovasar graudus kuļ zaļais «džons dīrs». Jau pavasarī nodomāju – nedrīkst septembrī nokavēt to dienu, kad Mežotnes pagasta laukos sāks strādāt mūsu rajonā neredzēts milzenis – Vācijā ražots sešrindu cukurbiešu novākšanas kombains.
Tā virknējas melnbaltās ikdienības. Teiksit, – nav līdzsvara starp bēdīgo un labo. Netiepšos, bet palikšu domājot. Par mūsu spējām – vērtēt un darīt.
